Ētera personība Rita Paula: Pēkšņi tu mainies, un pārējie nesaprot, kas noticis

Tev pieder vārdi, ka atliktas lietas ir atlikta dzīve. Tajā sadzirdu, ka pati arī esi atlikusi. Vai tā ir?

Esmu ar to grēkojusi… Parasti atliekam, jo liekas, ka dzīvosim vēl ļoti daudz gadu, viss vēl ir priekšā un varēsim to izdarīt tad – kaut kad. Bet dzīve jau nav ģenerālmēģinājums, nav tā, ka tagad nospēlēsi šo dzīvi un pēc tam tev iedos īsto. Tagad ir īstā dzīve! Manu draudzeņu vidū jau par folkloru ir kļuvuši draudzenes Daces vārdi: «Mēs varētu satikties tad, kad kļūs siltāks.» Kad novembra beigās sazvanījāmies dienu pirms manas vārda dienas, izlēmām tomēr satikties jau nākamajā dienā pusdienās, un tā bija brīnišķīga tikšanās ar abām bērnības draudzenēm, kuras man ir kā māsas un kuras pazīstu jau 46 gadus. Mēs ļoti bieži dzīvojam tādā atliktā režīmā: «Nu, kad es notievēšu, tad vilkšu to skaisto kleitu.» Vai arī: «Kad es beigšu skolu, beidzot iešu pieteikties darbā.»

Man aizķērās draudzenes režisores Kristīnes Jansones teiktais, kad viņai pirms gadiem diviem trim radās ideja par raidījumu Dāmu projekts sievietēm virs 40 gadu vecuma. Kādu dienu viņa man zvana un saka: «Zini, Rita, es parēķināju, cik tad man vēl būs tādu aktīvo gadu. Divdesmit? Ja pieņemu, ka tādos megalielos ceļojumos braucu reizi divos gados, vai tas nozīmē, ka man vēl atlikuši tikai desmit lielie ceļojumi?

Tas no tās pašas sērijas, cik man vēl vasaru atlicis.

Katrs jau rēķina to, kas viņam svarīgs. Kristīne, stāstot par savu izauklēto ideju, teica, ka gribētu, lai šajos gados, kas mums vēl ir atlikuši, dodam sev labāko – vairs nesamierināmies ar kaut ko, ejam uz labām teātra izrādēm, izvēlamies labas grāmatas, skaistas kurpes un beidzot velkam krūšturi, kas stāv īpašam gadījumam. Kristīne mani uzaicināja kļūt par raidījuma vadītāju, un pirmās sezonas desmit raidījumos satiku brīnišķīgas sievietes.

Pēc šķiršanās ļoti apzināti gāju terapijā, jo man bija svarīgi nedzert to indi.

Man bija tik svarīgi dzirdēt, ka dzīve, lai arī mainās, joprojām ir forša. Saņēmu apstiprinājumu saviem iekšējiem jautājumiem un dialogiem. Man pašai viena no palīdzošākajām grāmatām ir bijusi Džeimsa Holisa Viduspāreja, to es ieteiktu ikvienai vecumā virs 40. Daudzām no mums aktuāli ir pašapziņas jautājumi, tāpēc ka augām laikā, kad neviens neslavēja, un teicamnieču sindroms. Tas, pie kā es pati nonācu savā viduspārejā, bija neitralizēt sevī labo meiteni. Jo patiesībā jau tas nav nekas labs. Labās meitenes ir labas un ļoti ērtas citiem, izkusušas visos citos, brīnišķīgas darbinieces, sievas un mammas, taču bieži nav laimīgākās sievietes attiecībās ar sevi.