«Iedod velnam mazo pirkstiņu, un tas paņem visu roku.» Kā magnolijas iekaroja Aivara Zonberga sirdi
Katru pavasari, redzot dārzā uzplaukstam magnolijas, pārņem prieks un lepnums. Gleznie ziedi kailajos koku zaros izskatās tik skaisti! Šogad gan tramīga sirds. Pieredzē dalās Aivars Zonbergs, augu kolekcionārs, kura dārzā ir apmēram 300 magnoliju.
Foto: Gvido Kajons
«Pirmās magnolijas ieraudzīju pirms gadiem divdesmit Rīgā, Operas skvērā un Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā. Tad arī iegādājos pirmo magnoliju – kobus sējeni. Tā dažus gadus auga, bija ieriesusi pirmos ziedpumpurus, bet nākamajā pavasarī aizgāja bojā. Varbūt biju iestādījis pārāk atklātā vietā – magnolijas labāk jūtas sabiezinātā stādījumā,» stāsta Aivars. «Pēc tam man iepatikās arī citas magnolijas, piemēram, ‘Susan’, ko nopirku veikalā Depo, bet vēlāk gan izrādījās, ka tā neatbilst šķirnei. Notika kā teicienā – iedod velnam mazo pirkstiņu, un tas paņem visu roku.
Diemžēl Latvijas klimatā magnoliju ziedu krāsa var nebūt tik intensīva kā dienvidu zemēs.
Pēc bargākām ziemām tā būs blāvāka nekā pēc maigām. Ir pat novērots, ka pēc bargas ziemas šķirne ‘Daybreak’ uzzied ar bāliem ziediem, bet dzinumi, kas bijuši zem sniega, – ar košiem ziediem, kādi šķirnei ir raksturīgi.
Tagad ar magnolijām eksperimentēju. Gribu pārbaudīt, vai tās iedzīvojas Latvijas klimatā. Man ir arī sapnis radīt koši dzeltenu magnoliju, kas būtu piemērota Latvijas klimatam, un šogad esmu nolēmis ķerties pie darba.»
Kuras izturīgākās?
«Šī ziema magnolijām bija liels pārbaudījums. Lieli mīnusi gan nav tik izšķiroši kā pavasara salnas, kas, manuprāt, ir galvenais iemesls, kāpēc tās aiziet bojā.
