Zāļu sieva Līga Eglīte parāda šobrīd moderno Viduslaiku dārzu Cēsīs. Idejas, ko aizņemties!

Viduslaiku dārzā saimnieko
Līga Eglīte,
un Facebook lasāmas viņas Zāļu sievas piezīmes

Mūsdienu atšķirība no viduslaikiem nemaz nav tik liela, kā varētu šķist. Dzīvojot ierobežotā vietā, pils mūru ielenkumā, gluži tāpat kā mūsdienās, radās problēma, kur likt atkritumus. Tiesa, tolaik lielākā daļa atkritumu bija organiski, un tos – gan mizas no virtuves, gan zirgu mēslus un pakaišus no tepat blakus esošajiem staļļiem, lapkoku skaidas no amatnieku darbnīcām, diedzētos graudus un pelavas, kas palika pāri pēc alus darīšanas, – ļoti labi varēja deponēt virtuves dārza dobēs, kur tie sadalījās, vairojot auglību. Mūsdienās diemžēl paliek pāri daudz vairāk neorganisko atkritumu – stikls, metāls, plastmasa –, kas nesadalās un dobēs nav liekami. Un arī mēs, ja vēl nebijām to darījuši, cītīgi mācāmies gatavot kompostu, izmantojot gan izravēto un nopļauto zāli, gan rudens lapas, gan virtuves atlikumus. Tas ir videi draudzīgāk nekā svilināt ugunskuros (starp citu, dedzināt lapas un citus dārza atlikumus, izņemot koku zarus, ir aizliegts, šķiet, nu jau visās pašvaldībās) un arī ekonomiskāk nekā vadāt desmitiem kilometru uz pašvaldību kompostēšanas laukumiem.

Tagad augstās dobes parasti cenšas ar augsni piebērt gandrīz līdz pašai augšai. Viduslaiku dobēs tā nav.

Arvien vairāk novērtējam arī dažnedažādas bioloģiskās augu aizsardzības un mēslošanas metodes, kas ļauj iztikt bez smagās ķīmijas. Tāpat arī senās šķirnes – gan individuālā, gan cilvēces līmenī. Ne jau F1 hibrīdu sēklas, kas top katru gad’ no jauna, bet stabilās vērtības glabājas pasaules gēnu bankā mūžīgajā sasalumā Svalbārā. 

Un kur tad vēl dažādu lielumu, formu un materiālu augstās dobes, kas pēdējos gados kļuvušas par īstu modes lietu. Tā ka – savā ziņā esam tuvāk viduslaikiem, nekā pašiem šķiet.