Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Pirmās adventes vēstule: kad Tu beidzamo reizi domāji par savām cerībām?
Šodien adventes vainagā iededzam pirmo sveci. Kā zināms, katrai no četrām svecēm ir sava nozīme, un pirmo dēvē par pravieša sveci jeb cerību sveci. Protams, cerībām šeit vairāk ir teoloģiska nozīme – ir runa par cerībām, ko nes pravieša atnākšana, tomēr tas ir tik ietilpīgs jēdziens, ka, raugoties pirmās sveces liesmiņā, noteikti drīkst domāt arī par savām cerībām.
Foto: Shutterstock
Kad Tu beidzamo reizi domāji par savām cerībām? Nevis par tām kopīgajām, kas mums visiem ir līdzīgas, piemēram, lai būtu miers un lai agresors beidzot tiktu savaldīts, vai lai ģimenē visiem veselība un labklājība, bet par tām, kas dziļi sirdī. Par tām, kuras atklājam tikai vistuvākajiem draugiem, bet varbūt arī viņiem ne. Jo liekas – ko nu vairs… manā vecumā, manos apstākļos, ar manu izglītību, ar maniem ienākumiem (vajadzīgo pasvītrot)…
Ar pirmo adventes sveci ir sajūta, ka tumsa beidzot sāk atkāpties.
Man patīk šis vārds – cerība. Sapnis, protams, skan skaistāk un spožāk, bet cerībā ir kāds ļoti cilvēcīgs, aizkustinošs trauslums. Un – paļaušanās. Apziņa, ka ne viss ir mūsu spēkos, toties brīžos, kad vairs nav šo spēku un iestājas tumsa, ir kāda roka, kas paņem un ved. Un izved atkal gaismā.
Ar pirmo adventes sveci ir sajūta, ka tumsa beidzot sāk atkāpties. Vēl jau dienas turpina sarauties un līdz saulgriežiem vairākas nedēļas, taču sveču gaisma dara savu. Tāpēc man šķiet nevietā pārmetumi, ka mēs pārāk daudz uzmanības veltām ārējai svētku simbolikai un dažādiem dekoriem – vainagiem, svecēm, gaismu virtenēm. Teologs Ričards Rors savulaik ir teicis, ka ārējais spožums ir metafora mūsu iekšējai gaismai, ar kuru mēs katrs piedzimstam. Jo mēs nākam nevis no tumsas, bet no gaismas.
Tā arī ir tā cerību zīme.
