Ko nākamis gads tev nesīs? Tava astrologa prognoze pateiks! 
Pāru terapija – varbūt pamēģināt? Mums nepalīdzēja, bet man gan
Tā ir ne tikai Latvijas, bet arī visas pasaules tendence: pāri, kas kopā izaudzinājuši bērnus, uzcēluši māju, sasnieguši karjeras virsotnes, konstatē, ka viens otram kļuvuši sveši un būtu vieglāk iet katram savu ceļu – tā vietā, lai baudītu darba augļus, jo brīva laika nu ir vairāk. Tomēr reizēm pirms oficiālās šķiršanās viņi nolemj pamēģināt pāru terapiju. Ko tā spēj palīdzēt, bet kas nav tās varā?
Foto: Unsplash/ Arno Moller
«Iepazināmies, kad biju pavisam jauna (gribas teikt – arī dumja). Šis septiņus gadus vecākais, karjerā veiksmīgais, pašpārliecinātais vīrietis man šķita tik gudrs, ka diemžēl tiešām ilgi nesapratu, ka tas nav normāli – sievu nemitīgi salīdzināt ar kaimiņienēm, draudzenēm, kolēģēm, stāstot, kāpēc viņas ir foršākas, smukākas un labākas, un ko tieši man vajadzētu pacensties darīt, lai es sasniegtu viņu līmeni. Tāpat es viņam ticēju, ka inteliģentiem cilvēkiem sekss ir – labākajā gadījumā – reizi pusgadā, jo viņi taču nav perversi dzīvnieki, un kautrējos, ka sevī šādas dziņas jutu daudz biežāk. Lai gan seksuālās dzīves mums praktiski nebija, mana jaunība un veselīgais ķermenis noorganizēja divas grūtniecības un lieliskus bērnus, kas man kļuva par vēl vienu iemeslu, ka šķirties taču nedrīkst – arī bērnu dēļ.
Dariet kaut ko, kur jūs beidzot sākat dzīvot, jo SIA Ģimene īstenībā ir šausmīgi bēdīgs termins!
Reizēm viņš diktēja pilnīgi absurdus un mokošus noteikumus. Bija brīži, kad viņš baidījās no mobilo telefonu sakaru stacijām un, ar auto braucot tām garām, rāva vaļā logus, citādi mašīna pārvēršoties par kaut ko līdzīgu mikroviļņu krāsniņai. Bija cēliens, kad nedrīkstēja izmantot privāto auto vai nedrīkstēja pirkt avokado, jo tas graujot vidi. Kādu laiku viņam ātrajos zvanos bija policijas numurs, lai ziņotu par katru nepieklājīgu BMW šoferi, kurš ložņā pa joslām vai neieslēdz pagrieziena signālus. Bet es samiernieciski pierāvos un dažādi izlocījos, lai pielāgotos viņa ļoti specifiskajam raksturam, kuru, kā daudz vēlāk izrādījās, šādu ir filigrāni izgrebusi viņa ekstremāli varmācīgā māte.
Centos pierunāt, lūdzos vīru doties terapijā, bet viņam šķita, ka problēma ir tikai citos – autovadītājos, valdībā, kaimiņos, kolēģos un, protams, manī. Terapija vienatnē vai pārī – tas viņam esot pazemojoši.
Sanāca tā, ka terapeits, kuru vīrs bija izvēlējies pāru terapijai, kļuva par manu atbalstu, kamēr izgāju šķiršanās posmu.
Tā kā bērni bija gandrīz izauguši, es arvien vairāk laika veltīju karjerai, un tieši mani panākumi man deva spēku izšķirties. Uzzinājis par kādu īpašu notikumu manā profesionālajā dzīvē, viņš nevis priecājās, bet nobālēja, it kā viņam būtu palicis slikti ar sirdi, un tad satrakojās, ka tagad es būšot slavena, bagāta un veiksmīga un viņu pametīšot. Līdz tam, kamēr bērni bija mazāki, biju no viņa finansiāli atkarīga, jo, lai pielāgotos viņa karjerai, mēs daudz braukājām apkārt pa pasauli un es nevarēju strādāt savā profesijā. Tagad mēs bijām atgriezušies Rīgā, es biju mantojumā saņēmusi dzīvokli, pelnīju pieklājīgi. Man bija resursi, lai aizietu no viņa, un šī eksplozīvā, neadekvātā greizsirdības lēkme manu panākumu dēļ kļuva par pēdējo pilienu.
