Mans gads grupu terapijā: kā iemācījos negandēt attiecības, strīdoties par trīs eiro biļeti, un ne tikai to

Ko var iemācīties par sevi gada laikā grupu terapijā, kurā cilvēki regulāri tiekas un profesionāla terapeita vadībā mācās izzināt sevi attiecībās ar citiem grupas biedriem? Izrādās, ļoti daudz. Manas trīs galvenās atziņas. Pirmkārt, nav svarīgi, kuram konfliktā ir taisnība, galvenais, lai es jūtos sadzirdēta. Otrkārt, konfliktā izšķirošais jautājums nav, kāpēc otrs tā dara, bet kāpēc es tā reaģēju. Un, treškārt, veidot attiecības man ir iespējams tikai tad, ja ir apmierinātas manas vajadzības.

Anete Bertholde

Šodien

Foto: Shutterstock

2024. gada oktobrī uzsāku grupu terapiju. Pirmā nodarbība sākās ar uzdevumu izveidot zīmējumu, ko vēlamies iegūt no terapijas. Ar sarkanu krītiņu intuitīvi pa visu lapu uzzīmēju sevi mazas meitenes veidolā – ar kleitu, lielu banti un balonu rokā. Bet sev apkārt sauli, kuras stari bija pārējie grupas biedri. Tāds bija mans mērķis grupu terapijā – labāk saprast, kā es mijiedarbojos ar apkārtējiem cilvēkiem.

Tas man beidzot liek sev uzdot būtisku jautājumu – kāpēc es noteiktās situācijās reaģēju tieši tā, kā reaģēju?

Kā konkrēti grupu terapija notiks un ko reāli no šī procesa varētu gaidīt, es nezināju, jo iepriekš šādās grupās piedalījusies nebiju. Nebiju arī šo jautājumu padziļināti pētījusi. Tā es, Anete Bertholde, izbijusi žurnāliste nedaudz virs 30, ar antropoloģijas izglītību un kaislīga ceļotāja, kas pārgājusi uz darbu sabiedrisko attiecību jomā un tikko atskrējusi no kādas konferences, zilos plisētos svārkos, klasiskā melnā topā un zemlaiviņu ādas kurpēs (kuras, ierodoties terapijas telpās, nekavējoties novilku, jo viens no kāju pirkstiem bija saberzts līdz asinīm) tur sēdēju. No noguruma mazliet sagumusi un rezervēta, bet ar interesi vērojot pārējos – dažādu vecumu un dzīves pieredžu grupas dalībniekus, ar kuriem mijiedarbojoties turpmākos mēnešos mēģināšu labāk iepazīt sevi.