«Laiks ir slepkava.» Dita Rietuma par sievietes novecošanu kameras priekšā un aiz tās

Pēdējā laikā starptautiskas uzmanības lokā ir nonākušas filmas, kurās ļoti trāpīgi, pat radikāli traktēta novecošanas problemātika. Vai to jau var uzskatīt par tendenci? Kino zinātnieces un Nacionālā kino centra vadītājas Ditas Rietumas pārdomas šajā sakarā.

Foto: no izdevniecības Žurnāls Santa arhīva

Atzīšos, sen tik ilgi un pamatīgi nebiju ļāvusies prokrastinācijai, atliekot un atliekot, un atliekot šī raksta tapšanu. Iespējams, te vainojams ne tikai beidzot es atslēgšos no visa atvaļinājuma noskaņa, bet arī redakcijas ierosinātā tēma – novecošana. Tās atspoguļojums filmās. Neesmu sociālo tīklu ietekmele, un man nav sava mazā Instagram biznesa, kas pelna, dramatizējot novecošanas procesu un problemātiku.

Vīrietim novecošanas sekas neuzskatām par dramatiskām, bet sievietei lemts izmisīgi cīnīties, lai notušētu laika un pieredzes atstātās pēdas.

Man nešķiet pašsaprotami demonstrēt fizioloģisku procesu nianses vebkameras priekšā, aicinot mīļās dāmas saziedot kafijai un parakstīties uz izvērstākiem padomiem, kā apņēmīgi cīnīties ar novecošanas blaknēm – lieko svaru, lieko grumbu, muskuļu masas zudumu un citu novecošanas pazīmju kompleksu. Iespējams, jebkura menopauzes vēstniece globālā vai lokālā mērogā – aktrise Naomi Votsa vai žurnāliste Inga Spriņģe – var mani apsūdzēt liekulības, oldskūlisma vai kādos citos grēkos. Iespējams, viņām ir taisnība.