Kā Ziemassvētkos izvairīties no slepkavības

Atgādini sev, ka nav pareizas vai nepareizas svētku svinēšanas!

Jā, sāc tieši ar šo! Jo šī atziņa attiecas arī uz tik tradicionāliem un rituālu bagātiem svētkiem kā Ziemassvētki vai gadumijas nakts. Rituāli ir lieliski, ja izdodas tos piepildīt ar personīgu saturu un emocijām, tāpēc no svētku obligātā repertuāra un dažādiem tradicionāliem rituāliem izvēlies to daļu, kas uzrunā tevi un tev tuvus cilvēkus, jo tad tas būs pa īstam. Piemēram, ja dzejoļi pie egles ir apnikuši, tos var aizstāt ar īsiem stāstiem par gada notikumiem un pat anekdotēm – tikai daudzmaz pieklājīgām, lai bērni vai mazbērni nesamācās sliktus vārdiņus, bet omītēm nav jāmeklē pēc sirdszālēm. Nav nekā nejēdzīgāka kā steidzīga pantiņu meklēšana telefonā, kura tik un tā parasti beidzas ar Pīrāgam, nabagam, abi gali apdeguši…

Tiesa, der atcerēties, ka rituāliem ir savs iekšējs spēks un dažkārt tiem vajag vienkārši ļauties – bez skepses un nīgruma. Tas tik un tā ir labāk nekā sēdēt starp karbonāžu bļodām un ar garlaikotu pieklājību mēģināt atrast kopīgu tēmu sarunām. 

Sadali pie­nāku­mus!

Mēdz teikt, ka labākie svētki ir tie, kas rodas spontāni, taču patiesībā tas notiek reti, un spontāna brīnuma gaidīšana var būt ceļš uz vilšanos un pat izgāšanos. Neatkarīgi no tā, vai Ziemassvētkus gribi svinēt vienatnē, divatā, ģimenē vai kuplā radu pulkā, to der saprast jau laikus. Un attiecīgi plānot. 

Ir vienkāršāk, ja ir jau iestaigātas taciņas – tradicionāla vieta, ierasts viesu pulks un aprobētas idejas, ko ēdam, kā apdāvināmies un cik ilgi svinam. Ja tā nav, ir vērts vienoties, piemēram, kas klāj galdu – tie būs mājas saimnieki, katrs kaut ko atvedīs vai pasūtīsim gatavus ēdienus? Rīkosim loteriju? Būs dāvanas tikai bērniem vai visiem? 

Ja svini ar ģimeni vai tuvu radu pulkā, ir labi sadalīt pienākumus arī vakara gaitai – kurš būs atbildīgs par mājas dekorēšanu, kurš par cepešiem, kurš par vakara gaitu (spēlēm, loteriju, zīlēšanu). Tas ne vien atvieglo dzīvi, bet arī liek visiem iesaistīties un just atbildību par vakara izdošanos, nevis gaidīt atnākam Ziemassvētku brīnumu. Turklāt šābrīža saziņas līdzekļi, kaut vai WhatsApp gupas, šo procesu padara daudz vienkāršāku.

Ziemas­svētki nav konkurss

Ja pieķer sevi pie domas, ka Ziemassvētkos visu gribi izdarīt perfekti, pajautā sev – kāpēc? Jā, kāpēc tas tev ir tik svarīgi? Lai visi radi par tevi priecājas un apbrīno? Varbūt to var pateikt citiem vārdiem – tu gribi pēc iespējas izpatikt? Ja tā, tad vērts apdomāt, kādā kondīcijā ir tava pašpietiekamība, pašapziņa, pašpārliecība. Vai tikai nevalda ilūzija, ka tad, ja saņemsi labos apliecinājumus vai paldies no citiem, tev pieaugs tas, kā trūkst, – pārliecība par sevi, sevis novērtēšana? Kādā brīdī tās tiešām arī aug, bet tas ir nebeidzamais stāsts – tur nav sāta izjūtas un nekad arī nebūs. Nekad tev nepietiks ar citu uzslavām un labu novērtējumu, ja pati sevi nenovērtēsi. Jo nav paša svarīgākā – patiesas ticības, ka arī bez pārcentības esi forša, svarīga, mīlama, nozīmīga… Tu vairs neesi tajā vecumā, lai pati sev neticētu un gaidītu novērtējumu no malas.

Viss ir vienkārši – tas nav konkurss, tie ir svētki! 

Tas, protams, nenozīmē, ka vēlme kādu iepriecināt un uzburt skaistus Ziemassvētkus būtu slikta. Tas ir lieliski! Tikai jautājums – vai tas ir kopīgā prieka dēļ vai tāpēc, lai liktu apbrīnot sevi? Sociālo tīklu laikmetā, kad tik svarīga kļuvusi salīdzināšanās ar citiem un dzīvi vērtējam pēc Instagram bildēm, var likties, ka arī Ziemassvētki ir sava veida konkurss – kurās mājās būs greznāka egle, elegantāki rotājumi un skaistāk iesaiņotas dāvanas. Viss ir vienkārši – tas nav konkurss, tie ir svētki! 

Pārdomā dāvinā­šanas konceptu!

Pastāv viedoklis, ka Ziemassvētku jēgu nogalinājušas reklāmas un dāvanu pirkšanas drudzis. Var jau tā domāt, tomēr patiesībā daudzas Ziemassvētku reklāmas ir tīri mīlīgas un rada noskaņu, bet galvenais – ko gan ir nogrēkojušās dāvanas? Tā ir skaista tradīcija, ja to piepilda ar jēgu un sirsnību. Protams, dzīvojot labklājībā, arvien grūtāk ir izdomāt, ko dāvināt pat savam tuvākajam, jo patiesībā nevienam nekā būtiska netrūkst, tomēr – vai tāpēc zem eglītes dāvanu vietā gulēs ļoti ētisks un morāli pareizs, bet auksts tukšums? Zaudējot apdāvināšanās prieku, Ziemassvētku jēga zaudētu diezgan nozīmīgu daļu. Un runa nav tikai par bērniem, arī pieaugušie ilgojas nočaukstināt spožo papīru un ieraudzīt, kas tajā slēpjas, – tas šajā nopietnajā pasaulē kaut uz mirkli ļauj atgriezties bērnībā.

Lai zem eglītes nenonāktu lērums ne sevišķi glītu un ne sevišķi vajadzīgu nieku, arī dāvināšanai jāpieiet stratēģiski. Ja svinētāju pulks ir lielāks, pilnīgi noteikti vērts apsvērt Ziemassvētku loteriju. Te ir divi varianti. Var rīkot arī laimes aku, kad katrs saņem to, ko nu liktenis ir lēmis, taču tad dāvanas vairs nav tik personīgas – un kam gan vajadzīga kārtējā krūze ar rūķīšiem vai divdomīgu uzrakstu? Otrs variants – saskaņā ar iepriekšēju izlozi katrs sveic vienu cilvēku un saņem no kāda vienu dāvanu. Var saglabāt intrigu, dāvanu iesaiņojot tā, lai dāvinātājs būtu jāuzmin. 

Tā, kas patīk, cilvēkam nekad nav par daudz…

Izvēloties dāvanu konkrētam cilvēkam, parasti iesaka ņemt vērā viņa vaļaspriekus un aizraušanās, taču der atcerēties, ka te viss nav tik vienkārši. Hobiji kļūst aizvien tehnoloģiskāki – jābūt ekspertam, lai trāpītu, taču pat vienkāršam makšķerniekam pareizos āķīšus grūti nopirkt, bet dāvanu kartes no makšķernieku veikaliem viņam jau sen ir apnikušas. Ir kāds triks, kas var noderēt. Der pavērot, ko šis cilvēks mēdz dāvināt citiem, – iespējams, viņš neapzināti dāvina to, ko gribētu saņemt pats. Ja sieviete bieži citiem dāvina skaistas glāzes vai romantiskas tējas tasītes, ir skaidrs, ka tādas viņai pašai patīk. Un tā, kas patīk, cilvēkam nekad nav par daudz…

Mūsdienu realitāte – saliktā ģimene

Pasaulē ik gadu tiek uzrakstīti desmitiem žurnālu un avīžu rakstu par to, kā pārciest Ziemassvētkus. Varētu domāt – kas gan tām angliski vai franciski runājošajām nācijām par vainu, ka viņiem svētki sagādā mocības? Ļoti vienkārši – viņi Ziemassvētkos pulcējas lielos radu baros. No malu malām sabrauc visa ģimene ar otrajām un trešajām pusēm, jauniem mīļotajiem, svaigiem šķirteņiem un trakiem opīšiem. Un tad iet vaļā. Kāds iedzer par daudz vai sakašķējas. Sākas nejēdzīgas diskusijas par politiku. Jaunieši glūn savos telefonos. Piemetīsim klāt spiedzošus mazuļus – absolūta jezga garantēta. Nav brīnums, ka daudzās kriminālfilmās slepkavības notiek tieši Ziemassvētkos… 

Saliktā ģimene ir mūsdienu realitāte, un tā ietekmē arī svētku svinēšanas tradīcijas. Divi galvenie jautājumi – kurās mājās svinēt Ziemassvētkus un kādu radu un tuvinieku komplektu pulcināt kopā? Esošie un bijušie dzīvesbiedri, bērni no dažādām laulībām, pusmāsas un pusbrāļi, vecāki (kuri arī dažkārt vairs nav kopā, bet ir ieguvuši jaunas pusītes)… Gadās, ka kāds vai kāda pat atsakās nākt ciemos, ja būs, piemēram, bijušā vīra jaunā draudzene, kura gaida viņu kopīgo bērnu, taču pat tad, ja visi sapulcējas vienuviet, noskaņa ir mazliet nervoza un daudzi nejūtas ērti. Protams, ir variants – aicināt nevis visus kopā, bet atsevišķi, taču tas varētu būt nogurdinoši, un tad tiešām var nogurt no svētkiem. 

Kāds vai kādi vienmēr liksies kaitinoši.

Var izdomāt citu risinājumu – nerīkot kopīgas svinības, bet Ziemassvētkos apciemot pēc kārtas visus radus. Aizbraukt pie katra ciemos, aizvest dāvanas, iedzert kafiju un uzēst kādu pīrāgu (ja tas ir Ziemassvētku vakarā) vai arī, ja tas ir Ziemassvētku dienā, uzēst rasolu, kurš, kā labi zināms, visgaršīgākais ir tieši otrajā dienā. 

Nez vai pasaulē ir cilvēks, kam patīk pilnīgi visi viņa radi. Kāds vai kādi vienmēr liksies kaitinoši. Un tieši Ziemassvētkos nākas viņus pieciest. Bet, kas zina, varbūt tā arī ir viena no lielākajām svētku jēgām – satikties ar cilvēkiem, kuri tev it kā nepatīk, bet patiesībā ir tavas dzimtas daļa, un vispār jau jūs esat ar kādām neredzamām stīgām saistīti. Parunāt ar vecākā gadagājuma ļaudīm, kuri pieliecas ļoti tuvu klāt tavai sejai un simto reizi mūžā jautā, kur tavs dēls mācās vai kad tava meita beidzot precēsies. Nav ko apvainoties! Viņi tikai mēģina sākt sarunu, kuru patiesībā viegli var pavērst citā virzienā un pat uzzināt šo to interesantu. Piemēram, par tavas mammas jaunības brūtgāniem…

Šie nav beidzamie Ziemas­svētki!

Šo domu derētu sev atkārtot tad, ja par katru cenu gribas, lai viss būtu ideāli un svētki būtu kā no smalka lielveikala reklāmas rullīša. Katru nākamo gadu var kaut ko mainīt, uzlabot, darīt citādi vai nedarīt nemaz. Galvenais – nedramatizē un neuztver visu pārāk nopietni. Nevienu pienākumu šajos svētkos neuztver ar pārlieku lielu nolemtību. Ir svētki! Kotlešu pietiks visiem, un piparkūkas pēc svētkiem vienmēr paliek pāri… Labāk apzināti sevī kultivē bērnības izjūtu – ar rotaļīgāku attieksmi pret visu. Velc laukā no iedomu pažobeles savu iekšējo bērnu un ļauj viņam vaļu. Šis nu reiz ir īstais laiks. Ne velti daudzi saka – kad piedzimst bērns, tad beidzot pa īstam tiek svinēti Ziemassvētki. Un galu galā mēs svinam Kristus bērniņa dzimšanas svētkus! Tad arī tu pati drīksti kļūt kā bērns.