
Kā izglāba Bērzaini – mazo Latviju Vācijā. Slavenā latviešu ciemata īstais stāsts
Par Bērzaini man jāsaka gluži kā par Rīgu: «Sen to Rīgu daudzināja, nu to Rīgu ieraudzīju.» Pirms tam daudz lasījusi un dzirdējusi, šovasar krietnu nedēļu pavadīju mazajā Latvijā Vācijas dienvidos – Latviešu centrā Bērzaine, piedalīdamās 3×3 saietā.
Foto: no latviešu centra Bērzaine arhīva
Bērzaines teritorija izvietojusies vairākos Cēringenes kalna stāvos, kas vijas spirālē gluži kā gliemezis. Galvenā, piecstāvīgā, ēka atrodas viszemāk – goda ieeja ir pa tās pagrabstāvu. Nākamajā līmenī – Varoņu laukums ar Pateicības akmeni, kurā iekalti vārdi «Mēs pateicamies tiem, kas savu dzīvību atdevuši par Latvijas brīvību». Pārējās Bērzaines ēkas atrodas vēl citā kalna līmenī. Tad vēl viens pakalns, un tad nākamais, Saulrieta kalns, no kura vakaros var redzēt, kā saule aiziet gulēt aiz Freiburgas panorāmas. Bet, izejot pa šķietami aizvērtiem vārtiņiem, var nokļūt vēl augstākā vietā, no kuras kā uz delnas redzami visi pieci Bērzaines teritorijas hektāri. Kam vaļa un interese, pa četru kilometru taku var uzkāpt pašā Cēringenes kalna korē, kur atrodas skatu tornis.
Iespējams, kāds Freiburgas kaimiņš sit plaukstas, ka Bērzainei izdevās tik sāpīgi iegriezt.
Centrālās Bērzaines ēkas izskats nav mainījies gadu desmitiem – savā ziņā tā ir Bērzaines seja. Namam ir pieci stāvi, turklāt ieejas – no trim stāviem. Cepuri nost arhitektam, kurš šo skudru pūzni izdomāja! Pagrabstāvā ir gan virtuve, gan telpa svinībām, ēkā ir daudz nelielu istabiņu nakšņošanai un zāle svinīgiem pasākumiem. Te nestaigā klanīdamies ne viesmīļi, ne iztapīgas istabenes – nonākšana Bērzainē ir kā atbraukšana uz vasarnīcu, kur uz brīdi kļūsti divi vienā: ciemiņš un saimnieks.
Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨




















































