Itāļu ģimenes nobāl: kā trejmāsas Ieva, Rūta un Laura uz vecvectēva zemes Pulkarnē sadzīvo

«Kā citiem visi ceļi ved uz Romu, tā mūsu ceļi ved uz Lejzemniekiem. Te laipas likuši jau mūsu tēvu tēvi, tāpēc jūtams stingrs pamats,» saka trīs māsas Ieva Upeniece, Rūta Štrausa un Laura Grīga. Viņas visas dzīvo blakus vecvectēva īpašumā. Ozoli šo māju tuvumā aug milzīgi – paši sasējas, veido audzes un dižojas pret sauli.

Lolita Lūse

23. novembris

Foto: Katrīna Karele

«Tu drīz pamanīsi, cik mēs visas esam runīgas,» vēl pirms sarunas pabrīdina Ieva. Un tā arī ir! Visas māsas kā konfektes – smukas, šmaugas – un nudien dikti runīgas. Viena teikumu iesāk, otra turpina, bet trešā pabeidz. Vai arī runā cita citai pāri, iekomentē kādu asprātību, pavelk uz zoba, pasmejas par sevi vai drusku piespēlē, lai parādītu, kā un kas savulaik teikts vai noticis.

Vecvectēva zeme

Pulkarne ir sena apdzīvota vieta ceļā starp Ķekavu un Baldoni. Vēstures datos tā minēta jau kopš 15. gadsimta – te bijusi muiža, dzirnavas un dambis. Vietējie entuziasti šogad sasparojušies, pamatīgi izpētījuši Pulkarnes vēsturi, atraduši gan senus dokumentus, gan kartes un pavisam drīz, 22. novembrī, tiksies Pulkarnes kopienas svētkos.

Tikko visas trīs māsas ir kopā, sākas īsts šovs! Lai par ko viņas runātu, vienmēr nonāk līdz sarunām par ēšanu, tievumu un resnumu, un troksnis ir tāds, ka itāļu ģimenes nobāl

Māsas izstāsta savas mājvietas vēsturi. Viņu vecvectēvam, Pirmā pasaules kara kavalērijas pulka kareivim Jānim Rubenim, savulaik Pulkarnē iedalīja 24 hektārus zemes, ko viņš vēlāk izpirka, – tā radās Lejzemnieki. Vispirms te uzbūvēja pirti, tad zemnīcu un kūti un tikai pēc tam pirmo māju – tai nu jau simt gadu, bet joprojām saglabājusies, Rūta vienā logā uzbūrusi krāsainu vitrāžu. Tikai 1936. gadā Lejzemniekos uzbūvēja otru dzīvojamo māju. Otrā pasaules kara laikā to sabombardēja. Vecmamma stāstījusi: jumtā bija septiņi caurumi, galds stāvēja uz trim kājām, bufete ar traukiem apgāzusies, visas mājas durvis izceltas un pārliktas pāri pagalmā saraktajām tranšejām. Vecmamma arī atcerējusies, kā māju remontējuši, – viņa dzinusi kandžu, vedusi uz Rīgu, pārdevusi un par šo naudu nopirkusi jumta segumu. Griestu sijas mājai joprojām ir no tiem laikiem, glabājot pat kara laika šķembas.