Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
«Esmu sev devusi desmit gadus – ar cerīgu domu ir vieglāk,» Inese Avena par krasiem pavērsieniem pusmūžā
Dzīvi krasi pagriezt citā virzienā var arī pusmūžā. Tā izdarīja skolotāja Inese Avena – iemīlējās, apprecējās, mainīja dzīvesvietu. Lai kādi šķēršļi krituši ceļā, Inese par cilvēkiem runā tikai labu. Tā viņa redz pasauli.
Foto: Roberts Gorodko
«Ir cilvēki, kuri uzskata, ka dzīve jādzīvo bangaini – ar sazin cik attiecībām un daudzām laulībām, tomēr es katrai sievietei novēlu uzreiz satikt un izvēlēties īsto cilvēku. Man arī daudz labāk būtu paticis, ja manā dzīvē būtu bijusi tikai viena laulība, bet – tā nenotika…»
Vārds ar stāstu
«Mani vecāki dzīvoja Taurkalnes pagasta Zemitānu mājās – mammīte bija skolotāja Valles skolā, tēvs kolhoza priekšsēdētājs, vēlāk – skolotājs. Decembrī no Jaunjelgavas slimnīcas mājās mani veda caur skaistu, sniegotu mežu,» stāsta Inese. «Pa piesnigušo meža ceļu nevarēja izbraukt, tāpēc traktoram piekabināja lielu plāksni, un uz tās uzbrauca mašīna, kurā biju arī es. Vecāki bija aktīvi un sportiski, tēvs aizrāvās ar riteņbraukšanu, ziemā slēpojām un slidojām. Ineses vārdu man izvēlējās par godu šķēpmetējai Inesei Jaunzemei – mēnesi pirms manas dzimšanas, 1956. gada novembrī, viņa Melburnas olimpiskajās spēlēs ieguva zelta medaļu.
Esmu sev devusi desmit gadus – ar šādu cerīgu domu ir vieglāk.
Pēc daudziem gadiem, būdama Mazsalacas vidusskolas direktore, saņēmu vēstuli no Ineses Jaunzemes. Tolaik viņa jau bija pensijā, vadīja Latvijas Olimpisko komiteju un, vēlēdamās darīt ko labu Latvijas jauniešiem, aicināja skolas piedalīties projektā par stājas mācību pamatskolās, un mūsu skola kļuva par projekta pilotskolu. Vairākus gadus piedalījāmies kursos, kur olimpiskie čempioni, sportisti un ārsti dalījās pieredzē un zināšanās. Ieviesām skolā koriģējošās vingrošanas nodarbības, lekcijās ar vecākiem runājām par pareizu ēšanu, staltu stāju un veselīgu dzīvesveidu.
Visvairāk sāpēja tas, ka vīrs neko nestāstīja un tiesas pavēsti par laulības šķiršanu es atradu pastkastē.
Ar laiku Inese mani izvēlējās par projekta praktisko eksperti. Izstāstīju, kāpēc man ir viņas vārds, sadraudzējāmies. Reiz, kad ciemojos pie Ineses Rīgā, kopā gājām uz Vērmanīti paēst, un tajā brīdī sajutu, ko nozīmē būt līdzās cilvēkam, kurš ir Latvijas lepnums. Kopš Melburnas olimpiādes bija pagājuši apaļi 50 gadi, tolaik par Inesi atkal rakstīja žurnāli, cilvēki sveicināja, uzlūkoja ar patiesu cieņu. Arī es jutos lepna, ka varu būt viņai blakus.
