Vēstures baisā atbalss. Vai Baltija ir gatava 1939. gada scenārijam 21. gadsimtā?
Krievijas iebrukums Ukrainā sagrāva pēc Aukstā kara būvēto starptautisko kārtību. ASV pakāpeniskā atkāpšanās no pasaules policista lomas rada varas vakuumu un bažas par Rietumu civilizācijas nākotni. Jo ilgāk turpinās Krievijas draudi Eiropai, jo biežāk pašreiz notiekošo salīdzina ar notikumiem pirms Otrā pasaules kara – Minhenes konferenci, Austrijas anšlusu un pat Molotova–Ribentropa paktu.
Roberts Rasums
Foto: Aizsardzības ministrija
Apskatot drošības situāciju Baltijas reģionā, skaidri izgaismojas virkne faktoru, kas ļauj veidot sakarības starp esošo un bijušo drošības situāciju. Mūsdienu Eiropas politiskā karte daudz neatšķiras no laika pirms Otrā pasaules kara, ģeopolitiski Krievijas un PSRS interešu centrā atrodas tie paši mainīgie – stratēģiskā dziļuma neesamība, pieejas trūkums Baltijas jūras ostām, ideoloģiskās un kultūras atšķirības.
Lai gan diskusijas par vēstures cikliskumu drīzāk uzskatāmas par filozofijas disciplīnu, Krievijas ārpolitikas pakāpeniskā eskalācija no iebrukuma Gruzijā 2008. gadā līdz Krimas aneksijai (2014) un pilna mēroga iebrukumam Ukrainā (2022) rezonē ar Vācijas ārpolitiku 20. gadsimta 30. gados. Juku laikos sabiedrība allaž atskatās pagātnē, cerot aizgājušajos notikumos atrast mierinošas atbildes nākotnes izaicinājumiem.
Neskaidrība par Krievijas un Ukrainas konflikta atrisinājumu alegoriski liek uzdot jautājumu, kādu likteni Rietumi plāno Krievijai gadījumā, ja tā pārkāps NATO robežu.
NATO, Tautu Savienība un kolektīvās drošības garantijas
Eiropas drošības vide 21. gadsimtā ir daudz vienotāka nekā pirms Otrā pasaules kara; NATO loma Krievijas agresijas novirzīšanā no Baltijas valstīm Gruzijas un Ukrainas virzienā ir acīmredzama.
