Sieviete, kura gāza ģenerālprokuroru Juri Stukānu: Viņš mani vienkārši lauza

– Ko jūs šobrīd darāt?
– Ilgojos pēc darba, kur nav jānodarbina galva. Ja man prasa, ko es gribu, tad šobrīd neko. Es varētu atgriezties Strazdē, kur mums ir lauku mājas. Tā ir mana piederības vieta.

Esmu dzimusi Dundagā, tad mamma pārcēlās uz Talsu pusi. Pamatskola bija Strazdē, vidusskola Talsos, pēc tam Policijas akadēmija. Sākumā mācījos par ekspertu, kurš brauc uz notikuma vietu, bet sapratu, ka šis darbs man ir par lēnīgu. Pārgāju uz izmeklētājiem, bet 1997. gadā nokļuvu prokuratūrā.

Jau Policijas akadēmijā ar Stukānu mācījos vienā kursā, vienā laikā arī pabeidzām. Neteikšu, ka mēs ļoti draudzējāmies, bet viņu atceros.

Kāda persona man teica: «Viorika, laikam būs skandāls!» 

– Kāds viņš bija?

– Ļoti aktīvs, kādas grupas priekšnieks. Tajā laikā viņa ­priekšniekošanu nejutu. Es arī negribu nolaisties tiktāl, lai viņu galīgi noniecinātu. Cilvēkam ir savs raksturs, sava izteiksmes valoda, uzskati. Viņš ir tāds, kāds ir. Bet mums, prokuroriem, kaut esam ar to saraduši, joprojām ir nepieņemams veids, kādā viņš mēdz komunicēt.

Pagājušā gada beigās mums bija anonīma aptauja, ko veica sertificēts psihologs. Kolēģi varēja izteikties ne tikai par viņu, bet arī citiem sava līmeņa virsprokuroriem. Viedoklis bija ļoti krass. Stukāns publiski atvainojās par savu sarunas stilu un solīja, ka labosies. Bet jau 7. janvāra sapulcē turpināja tādā pašā stilā.

– Kādu atzīmi jūs viņam ielikāt?
– Diemžēl neatceros, bet negatīvu!

– Daži prokurori aptauju aizpildīja nevis online, bet iesniedza pa ­tiešo, lai viņus nesazīmētu!
– Lai gan aptauja bija anonīma, sazīmēt varēja. Tas ir iemesls, kāpēc vēlāk neslēpu savu identitāti un atklāju, ka esmu trauksmes cēlēja. Rakstot iesniegumu, sapratu, ka iesaistīto loks ir tik mazs, ka tie, kuri orientējas lietu izmeklēšanā, tāpat visu sapratīs.

Vienā brīdī, kad Strupiša kungs aicināja uz izjautāšanu un es vēl nebiju publiski atklājusi, ka esmu trauksmes cēlēja, kāda persona man teica: «Viorika, laikam būs skandāls!» Sapratu, ka kaut kur tas jau ir ­zināms.

– Informācijas noplūde?
– Tā nenotika no tiesas puses. Persona, kura man to teica, komunicē ar citu personu, kura savukārt komunicē ar Stukānu. Neuzskatu, ka esmu izdarījusi ko nepareizu. 

– Tomēr Augstākās tiesas plēnuma lēmums par jūsu trauksmes signālu sagādāja vilšanos. Ir sajūta, ka šo prāvu esat zaudējusi?
– Gan jā, gan nē. Ne tāpēc, ka senatoru apstiprinātais atzinums manā izpratnē ir virspusējs. Priekšpusē izlikts mans personīgais aizskārums. Ja senatori balsoja tikai par atzinumu, tad es arī nobalsotu par to, ka Stukāns nav atbrīvojams. Bet kāpēc atzinumā nav jautājumu, kurus es biju aktualizējusi?

Neesmu slēpusi, ka esmu izdegusi.

– Senatori balsoja par atzinumu, kuru kāds jau bija sagatavojis, lietā nemaz neiedziļinoties?
– Nezinu. Vai jautājums, ko izvirzīju, vispār ir vērtēts? To mēs nezinām.
Gribēju saņemt atbildi tieši par prokurora neatkarības pārkāpumu. Jā, ziņojumā biju ierakstījusi ģenerālprokurora izteikumus («kā tu varēji skolu pabeigt», «tikai idiots to var nesaprast» – aut.). Gribēju atspoguļot fonu, kā tas notika. Tā ir aizvainošana, ja citu prokuroru priekšā mani noaudzina. Tas bija pazemojoši.

Pirms tam ieskatījos likumā – trauksmi nevar celt par personīgo aizskārumu. Bosings nav trauksmes formā ceļams. Tikai tad, ja notiek likumpārkāpums.

Neesmu slēpusi, ka esmu izdegusi. Dzirdēju spekulācijas, ka es spītējos, tas ir mans veids, kā protestēt. Man vajadzēja ļoti lielu saņemšanos, lai pateiktu, ka ar mani tā notika. Vienmēr gribējies pozicionēties kā spēcīgam cilvēkam, kurš ar visu tiek galā. Un tad man, kura domāja, ka ir daudz spēka, jāsaka – eu, viens mani ir izputinājis!

– Pat tā…
– Nu, mani viņš izputināja. Protams, darba stress kā pievienotā vērtība darīja savu, un periodiski bija domas – varbūt iet prom un nemocīt sevi. 28 gadus strādājot prokuratūrā, ir bijis, kad mani iznes, bet viss kaut kā pārgājis. Diemžēl šis pielika punktu.

Pēc tam pārdomāju, kāpēc tā notika. Tas, ka man liek ko darīt pret pārliecību, likums netiek ievērots, mani neuzklausa… Sapratu, ka es šo situāciju nevaru atrisināt. Tik un tā tiks izdarīts tā, kā uzskata viņš.

Mūsu komunikācija bija otršķirīgs fons, bet Augstākās tiesas plēnuma atzinumā tas tiek pacelts virspusē. Publiskajā atzinuma sadaļā runāts vien par personīgo aizskārumu, nevis būtību.

– Atzinumā minēts: tas, ka aizejot esat nolēmusi «paņemt līdzi arī ģenerālprokuroru», netieši liecina par ziņojuma iesniegšanas motīviem. Ja šodien rakstītu iesniegumu, jūs ko mainītu?
– Pirmām kārtām – šī frāze nav manā trauksmes celšanas ziņojumā, bet nenoliedzu, ka to pateicu Strupišam iztaujāšanas laikā, jo viņš jautāja, kādas ir manas gaidas. Ja zinātu, ka šī frāze tiks pavērsta pret mani, droši vien būtu noklusējusi, bet doma tik un tā būtu izlobāma. Mans uzskats – Stukāns ir jāatbrīvo no amata, jo viņš pārkāpis likumu.

– Atzinumā teikts, ka sanāksmju dalībnieku versijas par notikušo atšķiras.
– Nevaru komentēt, jo tas nav izskaidrots. Daļa klātesošo apstiprināja, ka tas notika, daļa neatcerējās. Man prasītos, lai būtu konkrēti pateikts, kādos jautājumos viedokļi atšķīrās, kāpēc tiek ticēts vienam, kāpēc otram. Tagad ir jāmin. Man ir neizpratne – ja man netic, ka kas tāds noticis, kāpēc noticēja izteicieniem?

– Runa ir par trim sapulcēm. Cik liecinieku tajās bija?
– Pirmajā – Stukāns, Krimināltiesiskā departamenta virsprokurors Kalniņš, manas nodaļas virsprokurors Leja, no KNAB puses procesa virzītāja un viņas priekšniece. Nākamajā sapulcē tika pieaicināti arī zemāka līmeņa prokurori. Pēdējā sapulcē bijām tikai četri.

– Visi minētie ir aptaujāti?
– Tā vajadzētu būt.

Žurnālā Ir rakstīts, ka sanāksmē Stukāns teicis: Jirgena neesot «ne pirmā, ne pēdējā, kurai ir cits viedoklis» un ka kolēģi ir rīkojušies tā, kā viņš uzskata par vajadzīgu, proti, cēluši apsūdzības bez savas iekšējās pārliecības, sūtījuši lietas uz tiesu un tās pat uzvarējuši. No tā izriet, ka Stukāns spiedienu izdarījis arī uz citiem prokuroriem?
– Tieši tā tas arī ir, tā ir viņa mantra. Prokuratūras likumā rakstīts, ka prokurors apsūdzību ceļ patstāvīgi, vienpersoniski, pēc savas pārliecības. Amatā augstāks var dot norādījumus, bet ne rīkoties pret prokurora pārliecību. Ģenerālprokuroram šādās lietās nav jāiesaistās. Ne visās, bet viņš ­iesaistās skaļās lietās ar savu viedokli un mēģina to uzspiest pārējiem.

– Ja tas nav spiediens, tad kas tas ir?
– Es to redzu tā – augstāk amatā esošs prokurors drīkst dot norādījumus, ja process iet nepareizā virzienā. Tas viss ir paredzēts. Bet likumā ir ierakstīts, ka nedrīkst dot norādījumus pret prokurora pārliecību. Es jau pirmajā sapulcē pateicu, kāda ir mana pārliecība, ka es konkrētai personai nozieguma sastāvu neredzu. Tā arī pateicu – es to nedarīšu! Publiski nevaru teikt, par kurām personālijām ir runa, jo procesā iesaistītās personas nākotnē var izmantot to kā argumentu savai aizstāvībai. Nepretendēju uz to, ka tikai mans viedoklis ir pareizs. Es arī varu kļūdīties. Tā biju es, kura ierosināja pieaicināt citu kolēģi. Tika nozīmēta cita uzraugošā prokurore.

– Viņa piekrita jūsu pozīcijai?
– Lieta vēl ir aktīva, prokurorei ar to būs jāstrādā. Vairs neesmu uzraugošā prokurore. Es ar viņu nekomunicēju, lai cilvēks autonomi, nezinot, kādi mums bija juridiskie strīdi, no malas pasaka. Kolēģe bija uzrakstījusi savu viedokli. Arī tajā konkrētā persona neparādījās.

– Tātad šajā pozīcijā viņa jums piekrīt.
– Tā varētu teikt. Stukāns man ir ceturtais ģenerālprokurors. Ir, ar ko salīdzināt. Sāku pie Skrastiņa. Mums komunikācijas bija maz, bet man patika Skrastiņa publiskās uzstāšanās, izteiksmes valoda. Viņš bija ļoti zinošs.

Mana interese ir glābt prokuratūru no viņa.

Kad man bija dažādas lietas, kas interesē sabiedrību, gan ģenerālprokurors Maizītis, gan vēlāk Kalnmeiers pajautāja: kā tev tur iet? Neiedziļinoties lietas niansēs, neprasot, ko, kad un kuram darīsi. Lai cik tas dīvaini skanētu, dažās lietās gan Maizīša, gan Kalnmeiera kungu esmu pratinājusi kā liecinieku. Nevienā brīdī neradās sajūta, ka esmu zemākā stāvoklī. Nekad neviens nav teicis, kas un kā man jādara.

Ik pa laikam prātā grozu tās situācijas, pārdomāju, piemēram, Rimšēviča kriminālprocesu. Tajā mēs Eiropas Savienības tiesā nokļuvām divas reizes. Pirmajā Latvija zaudēja. ES tiesa prasīja izmeklēšanas materiālus, es atteicu. Mani izsauca uz Ministru kabinetu, lai pajautātu, kāda ir mana motivācija. Izskaidroju, un neviens pat neteica – dod materiālus, jo, ja zaudēsim šo lietu, būs liela skāde Latvijas reputācijai.

– Kāpēc Stukāns gribēja, lai tiktu apsūdzēta vēl viena persona?
– Domāju, tas saistīts ar viņa priekšvēlēšanu kampaņu. Tagad uzskata, ka esmu tajā iesaistījusies. Jā, sev negribot esmu iesaistījusies. Bet man nav nekādas politiskas intereses. Mana interese ir glābt prokuratūru no viņa. Gribu ļaut tiem, kas viņu vēlēs, ­saprast: vai tiešām? Gribu šajā procesā pārstāvēt prokurorus.

Persona, par kuru bija strīds, protams, notikumos ir iesaistīta. Nav tā, ka aiz matiem pievilkta. Mans viedoklis – tās darbībās nav sastāva. Stukāns domā, ka ir.

– Viņš bijis pie Apvienotā saraksta politiķa Tavara. Aizgājis viņa pavadā?
– Grūti teikt, kāds viņam domu gājiens, bet man tāda sajūta bija. Nav skaidrs, kāpēc ģenerālprokuroram jāstaigā pie politiķiem. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Tavars bija viens no tiem, kurš procesā rakstīja iesniegumus, bija ieinteresētā persona. Tavaram radās pārliecība, ka atbildēs ne tikai skrūvītes, bet…

– Krišjānis Kariņš?
– Nesaukšu vārdā, jo process joprojām ir aktīvs. Kolēģei jāceļ apsūdzības. Negribu ietekmēt notikuma gaitu.

– Vai, jūsuprāt, Kariņš būtu ­saucams pie atbildības?
– Jebkuri mani skaidrojumi, lai pamatotu, kuram ir taisnība, tiks izmantoti. Tāpēc nevienu nesaukšu vārdā un neatbildēšu, vai tā ir jūsu minētā persona.

Tā nebija pareiza pieeja, kad ģenerālprokurors publiski sāka paust savu redzējumu par iznākumu. Viņam viss bija skaidrs.

– Viņš parādīja ieinteresētību ­lietā?
– Jā, klaji.

– Vai Stukāns ir paštaisns?
– Droši vien prokuroram jau tas nav slikti. Prokuroram jāprot strīdēties, bet te ir cits stāsts. Līdz viņam ģenerālprokurori izvēlējās pieeju – ­nekomentēt. Izmeklēšanas gaitā daudz kas var noskaidroties. Ir jāprot ­nogaidīt.  

Stukāns ieviesa lietu apspriedes. Tās bija arī pirms viņa, bet tajās nepiedalījās ģenerālprokurors. Es arī varu kļūdīties, un ir labi, ja savā mājā izstrīdamies, pret strīdu kā juridisku diskusiju man nav pretenziju, bet tad, kad man ir nostabilizējies viedoklis… Bija divi likumīgā risinājuma varianti. Noņemt mani nost no lietas, bet tad jāpamanto, kāpēc. Un otrs – ļaut pieņemt man lēmumu un tad to vienkārši atcelt, bet atkal ar juridisku vērtējumu.

– Ja plēnumam būtu cits rezultāts, jūs atgrieztos prokuratūrā? Vai pie šā vadītāja – nekad?
– Nekad neesmu slēpusi, ka kaut kad iešu izdienā. Viena daļa manu vienaudžu pastiprināti gāja prom. Katram bija savi apsvērumi, bet 50 gadus sasnieguši darbarūķi devās prom ar aizvainojuma sāpi. Publiski izskanēja, ka viņi baidās, ka atņems pensijas. Tās ir muļķības. Pagājušajā gadā visā Latvijā darbu pameta 58 prokurori, kuri varēja vēl strādāt, tas ir ļoti daudz. Zinu, ka daļa aizgāja tieši Stukāna dēļ.

Neviens jau negrib nesmukumu iznest ārā. Kad nolēmu, ka celšu trauksmi, bija šaubas, jo piedzīvoju KNAB epopeju, kad viņi savā starpā plēsās. No malas domāju – ir lietas, kuras jārisina iekšēji. Patiesībā tagad es iznesu no mājas netīro veļu. It kā negribējās, bet nedarīt neko arī ­nevarēju.

– Jūs varētu būt ģenerālprokurore?
– Man ir smags raksturs. Ja esmu ko ieņēmusi galvā, ar mani ir grūti. To arī parāda šis gadījums. Mani var pārliecināt, bet vajadzīgi labi argumenti, kurus varu pieņemt.  

Ģenerālprokuroram jādara daudz vairāk, nekā es protu. Es māku vajāt, apsūdzēt. Vēl pirms šiem notikumiem kolēģi mani uzrunāja, lai kandidēju.

Ģenerālprokurora amats nav viegls. Kā teica manis ļoti cienīts ģenerālprokurors Kalnmeiers, prokurors nav piecītis, visiem nepatiks. Uz ģenerālprokuroru ir spiediens. Vai es to ar savu bagāžu varētu izturēt? Tagad, kad savu veselību, labbūtību mēģinu nolikt pirmajā vietā, mesties vēl vienā cīņā?

Tie ir mani prātuļojumi – neviens ģenerālprokurors nav beidzis labi. Arī Skrastiņam bija izmeklēšanas komisija, Maizīti uzmeta, un Kalnmeieram deputāti rosināja pārbaudi. Nekad nebiju iedomājusies, ka Stukānam šo visu sagādāšu. Nebija tādas domas.

«Nu ko, es tevi salauzu?»

– Ir versija, ka divi nepiekāpīgi raksturi sagāja kopā.
– Tā droši vien arī ir. Neviens nepiekāpās.

– Viņš labi zina, kāds jums raksturs un ko var sagaidīt.
– Domāju, ka viņam tas bija sporta pēc – lai mani salauztu. Pati biju klāt kādai sarunai – Stukāns pienāca pie kolēģa un teica: «Nu ko, es tevi salauzu?»

Nevaru teikt, kas tā par lietu, bet viņiem vienā jautājumā bija dažādi viedokļi. Kolēģis teica, ka savu var mainīt, bet ar nosacījumiem. Tie iestājās, un viņš mainīja viedokli. Galvenais jau nav tas, kas tur notika, bet tas, ko pateica Stukāns.

Tas, ko viņš ar mani darīja, – vienkārši lauza. Gribēja pierādīt, ka to spēj. Dabūt varu pār cilvēkiem. Viņš to uztver kā sava veida sportu.

– Jūs varētu atgriezties?
– Es dedzinu tiltus. Es visu stāstu. Esmu gājusi cauri dažādām stadijām, bet katru reizi sevi pārvarēju. Droši vien tā būtu varējusi vēl kādu laiku. Bet 7. janvāra sēdes emocionālajā vājprātā nolēmu, ka nepostīšu sevi. Nekad nebiju iedomājusies, ka darba gaitas beigšu izdegusi. Tagad, lai atjaunotos, kāds resurss ir jāiegulda. Varētu jau atgriezties, bet jautājums ir par manām darbaspējām. Šobrīd jūtos emocionāli labi, bet kā jutīšos, ja atkal būs kāda stresa situācija?

– Vai lēmumu pastiprināja tas, ka arī jūsu nodaļas virsprokurors Māris Leja aizgāja prom?
– Protams. Mums bija kolektīvs, atbalsts. Pirms viņa aizgāja arī citi kolēģi. Man jau nav lāgā, kur atgriezties. Nodaļa vairs neeksistē. Es varu atgriezties tāda paša līmeņa amatā, finansiāli neko nezaudējot, visticamāk, darot to pašu darbu. Bet vai man to vajag?

Īpaši tuvi cilvēki teica, ka man beidzot vairāk jādomā par sevi. Manas kategorijas lietās pamatdarbs faktiski ir nepārtraukta strīdēšanās. Visu laiku kāds jāpārliecina. Tostarp – tiesas procesos. Tas patiesībā ir ļoti liels virpulis.

– Stukāna laikā ģenerālprokuratūras līmenis krities?
– Vide ir sagrauta.

– Tas ir izdegšanu pastiprinošs ­apstāklis. Tāpat kā profesionālā ­līmeņa kritums.
– Par profesionālo līmeni nedomāju. Ar visu to, ka ir grūti, cilvēki cenšas darīt darbu. Aptaujā, šķiet, deviņi procenti prokuroru atzina, ka jūtas izdeguši, un 40 procenti – ka tuvojas izdegšanai. Tā ir prokuroru iekšējā sajūta. Var jau teikt, ka iepriekš netika veiktas aptaujas, neviens par to nerunāja, bet tieši Stukāna laikā parādījās runas, ka kaut kas nav lāgā.

– Gribat, uzlabošu jums garastāvokli?
– Nu?

– Pirms sarunas trim advokātiem par jums jautāju viedokli. Egons Rusanovs teica: «Augstu vērtēju un cienu. Kā procesuālu, neērtu pretinieku. Profesionāli uzturēja valsts apsūdzības. Ar tādiem prokuroriem interesanti cīkstēties. Uz procesiem nāca sagatavota. Arī man bija jāgatavojas. Viena no retajām prokurorēm, kas ir TOP līmenī. Ja vairs prokuratūrā nestrādās, tad bija gods pazīt!»
– Advokāts jau nav ienaidnieks. Šo 28 gadu laikā ir viens advokāts, kuru es nesveicināšu, jo viņš pārkāpa pieklājības robežu. Es komunicēju ar visiem, varbūt diskusijas karstumā kādam arī ko asu pateicu, bet centos neaizvainot.

Mans nodoms nekad nav bijis pazemot otru. Cīņu es redzu citādi.

Ja man tiesā pretī ir sagatavoti oponenti, es gatavojos vairāk, nekā vajag. To, ko daru, es māku. Man rīvētu kantes, ja ko no pirksta izzīstu. Tas smagums ir prokurora pievienotā vērtība. Tu aizej uz tiesu, cīnies ar oponentu, bet tev ir mājas, kur tevi atbalsta. Kopš ienāca Stukāns, vairs jau nav aizmugures. Patiesībā esi viens. Tiesā – tā jau nav mana, bet valsts lieta.

– Vai ir komfortabli strādāt prokuratūrā, ja par priekšnieku publiski tiek izteikti dažādi epiteti. Ir normāli uz to nereaģēt?
– Man gribētos domāt, ka ne. Tas, kāpēc ģenerālprokurors par savu vārdu necīnās, man arī nav saprotams. Šķiet, kādreiz Ruks izskaidroja, kāpēc viņš to nedara, – vismaz ir atbilde. Bet ģenerālprokurors ar tādu skaidrojumu nenāk.

Arī mani apsūdzētie ir aizvainojuši. Gan anonīmi, gan rakstot sūdzības. Bet es jau saprotu, kāpēc viņi tā dara. Lai mani izslēgtu no spēles. Es tajā pavadā neeju. Biju jau uzaudzējusi tik biezu ādu, ka mani tas neaizskar.

– Jūs nesauca par korumpētu.
– Ir saukuši arī tā.

– Ir mēģinājuši uzpirkt?
– Nē, bet caur puķēm ir piedāvāts – tas bija sen, apgabala prokuratūrā, kad advokāts, uzsākot sarunu par autozagļiem, teica, ka klients ir ļoti situēts, viņam ir obščaks…

– Par kurām lietām 28 gadu laikā ir gandarījums?
– Ar gandarījumu ir sarežģīti. Neviena lieta, kas bijusi manā pārraudzībā, nav ātra. Tās ilgušas gadiem. Kad pēc 12 gadiem spriedums stājas spēkā, gandarījums pazūd. Gandarījums nav par to, ka cilvēks saņem reālu brīvības atņemšanu, nē. Tas ir par to, ka maniem juridiskajiem argumentiem piekrituši citi, augtu vērtēti juristi. Īpaši, ja lietas ir strīdu pilnas.

Rimšēviča gadījums bija spilgts piemērs tam, ka vara ir «manās rokās». 

– Vai par Latvenergo, Rimšēviča lietām ir gandarījums?
– Varētu teikt, ka jā. Tieši par juridisko argumentāciju. Rimšēviča lieta joprojām risinās, tālāk to ­virzīs mans kolēģis. Arī tur ir daudz sarežģītu, juridisku strīdu. Pirmās instances tiesa pieņēma mūsu argumentāciju.

– Bankas prezidents ar labu atalgojumu. Kā vēl šādiem cilvēkiem trūkst?
– Tas ir dziļāks stāsts par to, kāpēc ir korupcija. Viens ir jautājums par naudas trūkumu. Bet tās kategorijas lietās, kas man bijušas, tas vairāk saistīts ar varu. Naudu maksā par kaut ko, kaut kā darīšanu vai nedarīšanu. Persona, kura ņem kukuli vai cita veida labumu, nodemonstrē, ka es te esmu noteicējs. Rimšēviča gadījums bija spilgts piemērs tam, ka vara ir «manās rokās». 

– Kā jūs ar informāciju, kas ir jūsu rīcībā, redzat valsti?
– Es negānu valsti. Arī prokuratūru negānu. To, ko tagad daru, esmu uzsākusi mīlestības pret prokuratūru dēļ. Tā ir manā sirdī.

Ja man nepatīk kādi politiķi, respektēju, ka citi viņus ievēlējuši. Ja neievēl tos, par kuriem balsoju, tā ir mana mazā zaude. Tāpēc neiešu ­gānīt valsti.

– Teicāt, ka tagad cenšaties vairāk domāt par sevi, – kā jūs to darāt?
– Šonedēļ biju miera stadijā. Ir atgriezusies pašsajūta. Par sevi domāju – nebāzties visām pudelēm par korķi. Mēģinu neiespringt. Es nūjoju, skatos televīziju. Mēģinu nedarīt neko.

Strazdē man ir liels dārziņš, ko pļaut. Patīk rušināties pa dārzu. Bet ir konkurence, jo priekšā ir mamma. Esmu pieradusi pie zemes, meža darbiem, man ir lauku izcelsme. Es ļoti daudz staigāju.

– Kāda bijāt skolā?
– Aktīva, esmu ļoti komunikabla.

– Bija arī kāda cita versija, kur studēt?
– Nekad. Jau trešajā klasē sacerējumā rakstīju, ka būšu izmeklētāja. Ceturtajā klasē izlasīju Kriminālistikas 100 gadus. Bērnībā daudz lasīju. Kad metīšu mieru darbam, ļaušos daiļliteratūrai.

Jā, bija mazs posmiņš, kad gribēju būt saldējuma pārdevēja. Esmu bērns no dziļiem laukiem, saldējumu ­redzējām reizi gadā.

– Atgriezties pie saldējuma ­tirgošanas varētu tagad.
– (Smiekli.) Man arī to ieteica.
Protams, varētu pāriet uz advokātiem, bet šobrīd negribu strīdēties, neko risināt. Varbūt paies laiks un atkal gribēšu urķēties.

– Jums ir piedāvājums doties uz advokatūru?
– Jau ir zvanīts un piedāvāts. Bet es līdz kaulam esmu prokurore!

– Ģimene jūs atbalsta?
– Ziniet, kas ir vissāpīgākais? Ģimene redzēja, kā es sabruku. Dzīvesbiedrs uzskata, ka es sevi postu. Viņš sargā manu emocionālo pusi. Arī pēc janvāra sapulces teica, lai eju prom un sevi nemoku. Viņam un dēlam nepatīk publicitāte, viss, ko mamma dara.

– No kurienes vārds Viorika?
– Ir labs stāsts. Esmu 1973. gada izlaidums. Mamma izlasīja kāda rakstnieka romānu, kura varone bija franču valodas skolotāja Viorika. Tas ir moldāvu izcelsmes vārds, kas latviski nozīmē – vijolīte.

– Ar smagu raksturu.
– (Smiekli.) Kādreiz jokojos – būtu dzimusi Izauru laikā, būtu Izaura. Vārds mani vienmēr ir apmierinājis. Ja kāds uzrunā par Viku, tā ir ­atgriešanās bērnībā.

– Varat pateikt pāris labas lietas, kas piemīt Stukānam?
– (Nopūta.) Nezinu, tiešām neko nevar izdomāt. Viņš ir sagrāvis kolektīvu. 7. janvāra sēdē valdījos, valdījos. Lielākoties mēs abi strīdējāmies, viena daļa kolēģu sēdēja galvu nodūruši. Man ir teikuši, ka puse no tā, ko viņš runā, nav jāņem galvā.

Piecēlos un nepieklājīgi – neatvadoties – izgāju pa durvīm… 

– Viegli pateikt.
– Ar manu raksturu. Sēdēju, viss milza, milza. Kad pagāja divas stundas, un saruna gāja uz riņķi, jutu, ka kāpj asaras. Teicu, ka iešu projām. Viņš atbildēja: tu iesi prom tad, kad es atļaušu. Māris Leja, kurš sēdēja blakus, pačukstēja: «Viorika, ej prom!» Piecēlos un nepieklājīgi – neatvadoties – izgāju pa durvīm… 

Nākamo nedēļu vēl gāju uz darbu, bet visu laiku purinājos. Kad nolēmu, ka iešu prom, sāku iznīcināt savus pierakstus.

– Tas gan slikti.
– Esmu visu iznīcinājusi – privātos pierakstus, kurus rakstīju, gatavojoties lietām…

– Tā tiešām ir tiltu sadedzināšana.
– Iznīcināju pat savu maģistra darbu un diplomdarbu.