Latvieši biznesa elitē jau 18. gadsimtā – vai stāsti par «nabaga bāleliņu» ir meli?
Vai dzīve latvietim 17. un 18. gadsimtā patiešām bija tik bezcerīga, drūma, nožēlojama un nacionālā atmoda sākās kā pēc burvja nūjiņas mājiena?
Foto: Johana Kristofa Broces zīmējums
Mēs visi esam uzauguši ar stāstiem par 700 gadu vācu jūgu, par bezcerīgi smagu darbu muižā un zemnieku, kurš savu lieso maizes riecienu ēda asarām slacītu. Šī depresīvā aina par latviešu vēsturi līdz pat 19. gadsimta vidum ir tik dziļi iesakņojusies, ka jaunlatviešu parādīšanās mums šķiet kā neiespējams brīnums tukšā vietā.
Bet ko tad, ja šī bilde ir tikai puspatiesība? Ko tad, ja vēstures arhīvi glabā ziņas par latviešu uzņēmējiem, kuri vēl pirms jaunlatviešiem apgrozīja milzu summas, kontrolēja Rīgas ostas stratēģiskās nozares un diktēja noteikumus pat muižniekiem?
Šajā rakstā mēs atstājam malā upura lomu un meklējam atbildes uz jautājumiem:
Kā latviešu mastu šķirotājiem izdevās uzkrāt tādu kapitālu, lai iegādātos muižas un finansētu Kurzemes hercoga piļu būvniecību?
Kāpēc turīgāko zemnieku staļļos atradās pat astoņi zirgi un vai tiešām mīts par darbu «tikai nakts tumsā» iztur kritiku?
Kas bija tie latviešu uzņēmēji, kuri tika uzņemti Rīgas ekskluzīvākajās brīvmūrnieku ložās plecu pie pleca ar pilsētas eliti?
Kāpēc mums par to nestāstīja skolā un kā latvieši spēja uzbūvēt biznesa impērijas laikā, kad viņiem oficiāli nepienācās gandrīz nekas?
