Urologs Vilnis Lietuvietis: Man svarīgi nodot citiem to, ko esmu iemācījies un kur pats esmu aplauzies

Anamnēze

• Urologs, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Uroloģijas un onkoloģiskās uroloģijas klīnikas vadītājs.
• Rīgas Stradiņa universitātes Ķirurģijas katedras profesors.
• Rīgas Ekonomikas augstskolas starptautiskā kursā apguvis efektīvas veselības aprūpes resursu pārvaldību. Liek šīs zināšanas lietā!
• Latvijā aizsācis lāzera izmantošanu urīnceļu akmeņu slimības ārstēšanā, attīstījis retrogrādu intrarenālu (caur urīnizvadkanālu) ķirurģiju nierakmeņu un nieru bļodiņu audzēju diagnostikā un ārstēšanā.
• Vairāk nekā 30 gadu izglīto jauno ārstu paaudzi – uzskata to par savu uzdevumu un aicinājumu.
• Apveltīts ar labām līderības īpašībām, ko novērtē arī klīnikas kolēģi. Reizi gadā organizē kolektīvam ekskursijas, kurās gūt iespaidus ārpus medicīnas. Iepriekšējā bija uz Gulbenes bānīti.
• Savu vecāku dzimtajā pusē Gulbenē atjauno baznīcu.
• Bērnību pavadījis pie Raunas Staburaga.

Profesor, kura puse jūsos pašlaik ir stiprāka – vadītāja, pārmaiņu nesēja vai tiešais ārsta darbs ar pacientiem?

Šis ir dzīves periods, kad man svarīgi nodot citiem to, ko pats esmu iemācījies un kur pats esmu aplauzies. Dalīties ar jaunajiem kolēģiem ar to, ko esmu pārdzīvojis, sapratis, iemācījies, kādas atziņas guvis… Un man patiešām ir brīnišķīgi kolēģi – jaunie ārsti, kuri šodien, tiesa, bieži vien kāpj uz tiem pašiem grābekļiem, uz kuriem savulaik kāpu es. Es mēģinu viņus pasargāt.

Bet vai var un vajag pasargāt? Citreiz saka – katram pašam savs sāls puds jāizēd…

Var, var pasargāt. Es disertāciju rakstīju 39 gados, tagad jaunie ārsti to dara jau 31 gadā. Tātad – izaugsme ir! Viņi paspēs ātrāk izdarīt to, ko mēs darījām lēnāk un vēlāk. Ražīgais dzīves periods, īpaši, ja esi ķirurgs, ir samērā īss, jo tu nevari ar sāpošām locītavām pavadīt operāciju zālē ilgas stundas. Jā, brieduma gados mēs jau daudz ko labi protam un zinām, bet rumpis nav tāds kā 45 gados. Un šī atziņa nav jauna. Arī mani skolotāji man ir teikuši, ka ražīgais ķirurga laiks ir apmēram 25 gadi, nevar līdz 80 gadiem operēt. Lielais jautājums ir – kā sabalansēt jauniešu spēku, degsmi un mirdzošās acis ar pieredzējušākas paaudzes dzīves atziņām.

Brīdī, kad sāku savu medicīnas karjeru, pacientiem nebija vienreizēju katetru, bet gan gumijas, kurus mazgāja un sterilizēja… Tā ir vēsture.

Kādēļ jums personiski ir svarīgi nodot savu zināšanu bagāžu jaunajiem ārstiem?

Bija 80. gadu beigas, kad nokļuvu Rīgas Medicīnas institūta Ķirurģijas katedrā un sāku strādāt ar studentiem. Latvijas uroloģijas attīstībā nozīmīgs ir fakts, ka pirmo disertāciju par urīnvada akmeņiem 1903. gadā Kara medicīnas akadēmijā Sanktpēterburgā aizstāvēja Jēkabs Alksnis, vēlākais Latvijas Universitātes Ķirurģijas katedras vadītājs. Uroloģijas jomas izcelsme nāk no ķirurģijas, bet 1998. gadā Latvijā bija uzdots izveidot rezidentūras programmu tieši uroloģijā, tad tā sāka veidoties par pamatspecialitāti. Man tā bija jāraksta un šis darbs jāvada.

Taču jūsu paša nokļūšana uroloģijā ir kā teicienā par piespļautajiem kāpostiem. Savulaik teicāt, ka nekad nebūsiet urologs!

(Smejas.) Jā, tā bija gan! Nekad nevajag teikt nekad. Arī saviem studentiem mācu: nekad nesakiet nekad, jo tad jūs tiešām būsiet tam soli tuvāk! Bet stāsts ir tāds…