«Skaidri apjautu, ka tās varētu būt arī beigas.» Vokālā pedagoģe Sējāne par liktenīgo kritienu no zirga

Uzrunāju Sanitu sarunai, kad Facebook biju izlasījusi ierakstu par to, ka viņa svin gada jubileju. Interesanti, kam par godu ir šī jubileja? Izrādās, ka 2024. gada novembrī Marokā Sanita, auļos traucoties ar zirgu, nokrita… «Tikai pēc gada spēju skatīt video, kas tapa tajā dīvainajā, prātam neizprotamajā dienā…..Tieši pirms gada 28. novembrī īsi pēc saullēkta kāds mani Marokā izaicināja auļot bez sedliem, kāds trīs reizes brīdināja, es nepaklausīju, kāds sodīja, bet tomēr saudzēja un ļāva dzīvot tālāk. Kas īsti notika… es nezinu. Tajās pāris sekundēs, lidojot pāri zirga galvai, es skaidri apjautu, ka tās varētu būt arī beigas…

Šis bijis fiziski un psiholoģiski viens no smagākajiem gadiem manā dzīvē. Es mēģināju, cik spēju, visā saskatīt pozitīvo. Atņēma vienu roku, nekas, es taču varu spēlēt klavieres ar otru, iemācījos rakstīt ar kreiso roku, dejošanā sasēju pirkstus kopā, lai netīšām deju partneris neatlauž. Mēs spējam pielāgoties visam – cilvēks ir apbrīnojama būtne. Uztvēru to kā pārbaudījumu uz izturību, un es taču esmu stipra! Cītīgi vingroju un kategoriski atteicos pieļaut un redzēt to, ka nervs rokā atmirst un plaukstu pamazām zaudēju.»

Kad nokritu, zirgs ar pakavu uzlēca man uz augšdelma… Tikai nieka piecpadsmit centimetru attālumā no kakla un spranda!

2024. gada augustā Sanitai tika veikta operācija, un šis ieraksts tapa, kad bija pagājuši trīs mēneši pēc operācijas. «Tieši šodien apjautu, ka dīvainais pārbaudījumu aplis ir noslēdzies. Roka visu dienu smeldz, žēlojas un reizē priecājas – tātad ir dzīva, atveseļojas, un es atveseļojos līdz ar viņu, pateicīga saviem sargeņģeļiem, kas rūpējas katru dienu par manu rehabilitāciju, pateicīga par visu, ko nācies šī gada laikā piedzīvot…»