Savu dzejnieces dzīvi nolika vīra Ojāra Vācieša talanta labā – pieminot Ludmilu Azarovu
No jaunības fotogrāfijām pretī raugās inteliģenti kautra tumšmate. Smalka figūra dzīvē un dzejā – krievu un latviešu. Sevi viņa dēvēja par pūci – vakaros jutās radoši mundrāka nekā rītos. Gadiem ejot, pārtapa cīrulī, jo mīlēja agru rītaputnu. Spožu, pretrunīgu. Kļuva tam par sargājošu līdzgaitnieci, bieži labprātīgi palikdama viņa ēnā. 11. aprīlī 91. dzimšanas dienu svinētu dzejniece un tulkotāja Ludmila Azarova (1935–2012). Krievijā dzimusī, latviskākā, kādu vien var iedomāties.
Foto: LETA
Kā reiz rakstīja dzejnieces krustmeita kinorežisore un publiciste Vija Beinerte: «Trīs stihijas noteica Ludmilas dzīvi – ūdeņi, valoda, Ojārs Vācietis.» Tāds bija Azarovas spēka un talanta kods: magnētiskais Māras ezers (nevis dīķis), Gaujas krasts Carnikavā; Daugavgrīva; latviešu un krievu valoda; «dzejas un varas, putnu, zvēru un vēja valoda»… Un, jā, pāri visam – rūpju centrālā ass – mīļotais Ojārs. Spožais, prasīgais, nevaldāmais.
***
Ludmila piedzima latvietes, skolotājas Emmas Dimpēnas, un krieva, inženiera Timofeja Azarova, savienībā. Viņas bērnība nozīmēja rotaļas Sofijas krastmalā Maskavā, iepretim Kremlim, starp Akmens tiltu un Maskavas upes tiltu, – vienā no reprezentatīvākajām pilsētas ūdensmalām. Tas nozīmēja arī – agru pieredzi dzīvot sarežģīta laikmeta fonā.
30. gadu beigu Maskavā latviešiem draudēja reālas briesmas, tāpēc māte sargājās Ludmilai mācīt latviešu valodu, ar meitu sarunājās vienīgi krieviski. Tēvs kā inženieris ķīmiķis bija atbildīgā amatā, un mamma lēma, ka ģimenei būs mazāk problēmu, ja otru dzimto valodu mazā pagaidām neapgūs. Jo – ko dara bērns, kad iemācās jaunus vārdus? Dodas laukā un māca tos kaimiņu bērniem.
