«Iesākts ir daudz un laika atlicis gaužām maz.» Pēdējā saruna ar režisoru Jāni Streiču

Pēdējā saruna ar latviešu režisoru Jāni Streiču tapusi pērn žurnālam IEVAS STĀSTI. 

Jūs gan vienmēr esat jauneklīgs…

Tā sakāt tāpēc, ka sen neesat mani vaigā redzējusi. Manas fotogrāfijas, ko drukā presē, bieži vien ir no pagātnes arhīva.

Jūs vairāk tagad dzīvojat pa Lietuvu.

Kā uz to skatās… Ar krēslu, uz kura tagad sēžu, esmu Lietuvā, ar galvu un datoru – tikai Latvijā, bet ar sirdi abās valstīs, jo esam viena cilts. Atstatums vairs nav šķērslis. Pie šodienas sakariem vienalga, vai dzīvoju 380 kilometru attālumā vai Ogrē 36 kilometrus tuvu Rīgai. Esmu draugos ar mūsdienu tehniku. Piedalos Zinātņu akadēmijas pasākumos. Nesen notika manis rosinātā Humanitārās nodaļas sēde – Programmas «Skola 2030» atbilstība latviskajai Latvijai. Uzturu ciešas saites ar Preiļiem, kur top liela pilsētas centra pārbūve, kas saistīta ar manu vārdu. Domnieki Ārija Vucāna vadībā bija ieradušies pie manis. Paldies, ka viņš atbalstīja visus pirms viņa iesāktos kultūras procesus. Jaunā dome tos turpinās. Gan gleznotāju konkursu par labāko Latvijas ainavu, arī Latvijas skolnieku patriotiskās dzejas konkursu. Esmu šī pasākuma patrons. Desmit gadus tas notika Salacgrīvā. Nejūtos ne izstumts, ne atrauts no Latvijas, jo ar domām un darbiem dzīvoju Latvijā. Katru vakaru skatāmies Panorāmu. Tiesa, esmu atrauts no teātra, bet nepārdzīvoju. Jo iesākts ir daudz un laika atlicis gaužām maz. Pie manis ir viesojušies ne tikai tuvākie draugi, bet kopīgo interešu nolūkos akadēmiķi, politiķi, mākslinieki. Arī no kino aprindām, jaunie, lai aprunātu ieceres. Man ir sena sadarbība ar Latvijas Universitātes Sociālo zinību fakultāti. Te ir viesojušies studenti.

Jāņos vienmēr sabrauc ciemiņi. Īpaši pārsteidza pagājušā gada viesi, ieradās Bļodonu dzimta no Lielvārdes. Būsiet redzējusi pulkvežleitnanti Antoņinu Bļodoni, kas valsts svētkos ar zobenu rokā braši komandēja mūsu armijas parādi. Viņa ir Latvijas sieviešu lepnums, bet man tuva ar to, ka ir mana drauga Pētera Bļodona vedekla. Lielvārde ir manas jaunības daļa. Pētera mamma Dzidra Bļodone vadīja Tautas teātri, es gatavoju dekorācijas, dramaturgs Gunārs Priede lika pamatus savai mājai Daugavas krastā. Pēterītis vēl bija mazs puika, bet tagad, rau, viņa dēls Lauris ir pulkvežleitnants, un vedekla, rēzekniete Antoņina, kļuvusi par Latvijas leģendu. Pēteris kopā ar sievu Aldu saimnieko Gunāra Priedes celtajā mājā. Abi vēl tik braši, ka danco tautas deju ansamblī.

Dzīvojot prom no Rīgas, es neesmu prom no Latvijas. Bet, kas ir, tas ir – fiziski mēs vairāk uzturamies Čurļoņa Jaunu dienu zemē Dzūkijā, kas ir etnogrāfiskais novads līdzās Aukštaitijai, Suvalkijai un Žemaitijai. No mūsu mājām līdz izsenis slavenajai dziedinātavai Druskininkiem ir tikai 25 minūšu brauciens. Tuvāk ir mazpilsēta Veisieji, kas ir mūsu pašvaldības centrs. Mazo pilsētiņu iekļauj ūdeņi un Lietuvas slaveno kokgriezēju iespaidīgās skulptūras. Mūsu novadu ar pilnām tiesībām var godāt par Zilo ezeru zemi, kā mēs Latvijā saucam Latgali. Interesanti, es turpat vai 30 gadus braukāju uz šejieni tikai atvaļinājumos. Pazinu vienīgi tuvākos kaimiņus, bet, kad meita apprecējās, znots kādas vajadzības dēļ devās pie mūsu senūnijas mēra Zenona Sabaļauska. Mērs atlika darbus, cienāja viesus ar kafiju un stāstīja, kādi kultūras pasākumi te notiek.

Es sāku apšaubīt jēdziena province pieņemto skaidrojumu. Te ir vairāk dabiskuma, patiesības un sirsnības.

Viņš, būdams Lietuvas literatūras pasniedzējs, mazo pilsētiņu pārvērtis tālu redzamā kultūras centrā. Stāstīja, ka gatavojoties kārtējam pavasara plenēram, un izteica nožēlu, ka te nav bijis neviens Latvijas mākslinieks, uz ko znots ieminējies: «Mans sievastēvs arī glezno.» Pilsētas galva uzgavilējis un teicis: «Vediet viņu šurp!»

Te es iestarpināšu, ka Jāņa Streiča znotu Ķēstuti Jakštu pazīst visa Lietuva, jo viņš ir ļoti populārs un iecienīts aktieris. Latvijā zināms kā Kārļa Ulmaņa lomas atveidotājs filmā Rīgas sargi. Meita Viktorija Streiča, Lietuvā labi zināma aktrise, spēlē lielas lomas Kauņas Muzikālajā teātrī.

Mēra aicinājumam ar prieku atsaucos, iepazināmies, un es tūdaļ aicināju uz šejieni savu draugu Jāzepu Pīgozni, kas te visus apbūra ne vien ar izcila gleznotāja talantu, bet tāpat ar savu inteliģento dabu un raksturu. Tā tas sākās un turpinās nu jau vairāk nekā piecpadsmit gadus. Uz šejienes tradicionālo plenēru Veisieju pavasaris es gādāju mūsu māksliniekus. Pēc Jāzepa te ir gleznojuši Juris un Agnija Ģērmaņi, Jānis Anmanis, Jurijs Severetņikovs, Alise Mediņa, Ligita Caune, Lāsma Ušpele, Vija Stupāne, Ilze Griezāne, Agra Rītiņa, Jānis Pliuda, Ērika Kumerova, Sandra Sabīne Jaundāldere un vēl un vēl… Ierodas gleznotāji arī no Polijas, Gruzijas, Armēnijas… Ir gadījies, pat no Japānas. Šopavasar te pabija Agnija Ģērmane un Ieva Liepiņa. Viņa ieradās agrāk un vēl kavējās, kad citi jau bija prom, lai nobeigtu divus liela mēroga sienas gleznojumus sociālās aprūpes namā. Vietējie to apbrīno un ir bezgala pateicīgi Ievai.

Mākslas dzīvi Veisiejos vada Vītauts Žukausks, meistars uz visiem darbiem. Griež no koka, kaļ dzelzi, mālē bildes. Pats saviem spēkiem atjaunoja meža vidū sagruvušu muižiņu.

Vienā plenērā piedalījās arī čečenu ģenerāļa Džohara Dudajeva atraitne Lilija. 

Divās dienās viens pats uzcēla smēdi. Un ziniet, te dzīvojot, es sāku apšaubīt jēdziena province pieņemto skaidrojumu. Te ir vairāk dabiskuma, patiesības un sirsnības. Šo piecpadsmit gadu laikā mēs, plenēra dalībnieki, esam saauguši kā radi. Ak Dievs, cik sirsnīga tikšanās mums bija pavasarī! Vai apraudājos no aizkustinājuma.

Vai viņi zina, ka jūs patiesībā esat kinorežisors?

Protams, zina! Un pašā sākumā vai katru pavasari plenērā tika izrādīta kāda mana filma. Pirms krievu agresijas Ukrainā te katru gadu ieradās baltkrievu zīda apgleznotājas kopā ar Allu Sviridenko, Starptautiskās Zīda apgleznotāju federācijas prezidenti. Vēlāk, kad sākās mītiņi un gājieni pret Lukašenko režīmu, sazinājos ar Allu.  Es uzrakstīju, ka viņas, baltkrievu sievietes, ir mūsdienu Līsistrates. Tas Allai glaimoja, viņa šo ziņu palaida tautā, un tas apzīmējums iepatikās itin visām. Ne jau katra zināja, ka Līsistrate ir seno grieķu dramaturga Aristofana tāda paša nosaukuma komēdijas varone, kas apturēja karu. Viņa visas valsts sievietes bija sabuntojusi nelaist sev tuvumā ne vīrus, ne mīļākos, ja tie neizbeigs karot. Un sievas uzvarēja. Bija precedents, man par to rakstīja, un arī televīzijā redzējām, kā Minskas meiču protesta kolonnas skandināja omoniešiem mērķētus draudus: «Mēs jums nedosim!… Mēs jums nedosim!…» Sen nav ziņu par burvīgo Allu.

Vienā plenērā piedalījās arī čečenu ģenerāļa Džohara Dudajeva atraitne Lilija. Viņa tolaik bija guvusi patvērumu Viļņā. Bezgala maiga būtne.

Nokļuvu pagātnes ainā. Asfalts izlauzīts, apmales izdrupušas, apaugušas ar garu zāli.

Likās, sargājama no visa, gluži kā pieneņu pūka, ko vējš jebkurā mirklī var saplosīt, tik saudzējama un lolojama, ka sirds vai iesāpējās, runājot ar viņu par piedzīvoto traģēdiju. Pēc tautības krieviete, bet sarāvusi saites ar savu nāciju. Viņa to nolādēja. Dzirdēju, ka Lilija tagad dzīvojot Turcijā.

Vienu pavasari te ieradās jaunieši no Armēnijas un Gruzijas. Sākumā bija lielā neizpratnē par apkārtni un jautāja: «Vai kādi lieli svētki gaidāmi, ka viss te tik sakopts un tīrs?» Tā tas ir vienmēr visā Lietuvā. Pirms piecpadsmit gadiem pa Kuršu strēli braucu uz Karaļaučiem. Tā lietuvieši pa vecam dēvē Kēnigsbergu, ko krievi joprojām tur okupācijā ar segvārdu Kaļiņingrada. Līdz ar to aiz Nidas ir robeža ar Krieviju. Šķērsoju to un nokļuvu pagātnes ainā. Asfalts izlauzīts, apmales izdrupušas, apaugušas ar garu zāli. Nevīžība, neizdarība, nolaidība…

Esat kļuvis par Veisieju Goda pilsoni.

Plenēru rīkotāji nodrošina māksliniekiem normālus dzīves un darba apstākļus, par ko viņi dāvina rīkotājiem savu gleznu. Saimniekiem tās krājas. Pirms gadiem desmit Vītauts man atzinās, ka ir norūpējies par šo kolekciju, kurā ir daudz ievērojamu darbu. Ieteicās, ka būtu labi, ja varētu izstādīties Kauņā vai Viļņā, bet nav zināms, kā tur uz to skatīsies. Es neko neteicu. Devos uz Svētā Pētera baznīcu Rīgā pie Unas Jansones ar piedāvājumu, kas baznīcas saimnieci ieinteresēja, un mēs jau bariņā atbraucām uz šejieni, lai novērtētu šos darbus. Vītautam savu nodomu neatklāju, līdz Rīgas dāmas man teica – jā, kas Veisieju vadībai bija pārsteigums un izbrīns, kāds būtu, ja pēkšņi uzziedētu nokaltusi ābele. Rīdzinieces piedāvāja Veisieju gleznām iespēju izstādīties Pēterbaznīcā! Vienojāmies par izstādes nosaukumu Labas. Vārdam ir divas nozīmes. Lietuviski tas ir sveiciens, latviski – atzinība par kvalitāti, kas šajā gadījumā zīmējas uz bildēm. Lieki stāstīt, ar kādu sajūsmību mani draugi posās uz Rīgu. Pilns autobuss ar cilvēkiem, līdzi vestiem cienastiem. Pēc laika kopā ar Unu un Lietuvas vēstnieku Latvijā Ričardu Deguti Pēterbaznīcā sarīkojām arī otru izstādi – Lietuvas sakrālā skulptūra, uz kuru Veisieju kokgriezēji saveda savus darbus.

Šeit, Lietuvā, es daudz ko daru savām rokām.

Kopā ar vēstnieku veicām arī citas tautu tuvinošas akcijas, par ko izpelnījos Ričarda draudzīgu, it kā pa jokam teiktu pagodinājumu, ka esmu Lietuvas vēstniecības kultūras atašejs. Kas savā ziņā bija patiesība. Tāpēc arī tiku pie šī apbalvojuma – Veisieju Goda pilsonis. 

Esat arī galdnieks un sēņotājs…

(Smejas.) Kad mani kaut kur pieteic kā kinorežisoru, rakstnieku, gleznotāju un sabiedrisko darbinieku, es bieži vien no vietas saku priekšā – …kā arī galdnieks un sēņotājs –, un ir gadījumi, kad pieteicēja to atkārto. Kaut kur pat tika rakstīts, ka Streičs esot mainījis profesiju un nu Lietuvā taisot mēbeles. Es smejos. Jā! Koka darbi mani ir vilinājuši kopš bērnības. Ilgu laiku pēc kara mūsu bēniņos glabājās mātes brāļa Pētera galdniecības rīki. Viņš bija pavisam jauns, tikko beidzis  lauksaimniecības skolu. Kopā ar  manu tēvu plānoja lielas lietas. Diemžēl karš abus aizrāva svešumā. Es bieži klusībā nolīdu augšā, cilāju šos skaistos instrumentus, minēju, kādam darbam domāts viens, kādam cits. Taču mājās nebija pat dēļa gala, kur izmēģināt savus spēkus. Mājās valdīja sievieši, un, pasarg’ Dievs, bērnam pieķerties kam asam, kas dur un griež!

Toties Rēzeknes Pedagoģiskajā skolā praktisko darbu stundās varēju ar koku strādāt īsta galdnieka vadībā. Mans diplomdarbs bija taburete, taisīta ar klasiskajiem galdniecības paņēmieniem, kad vēl nebija elektrisko instrumentu. Meistars novērtēja manu produkciju ar atzīmi – sēdēt varēs, nelūzīs –, bet es jutos kā teicami saņēmis. Taču īstā aizraušanās bija zīmēšanas stundas profesionāla mākslinieka Beketova vadībā. Tagad, kad esmu atsācis gleznot un izstādos kopā ar īstiem gleznotājiem, katalogos par savu mākslas izglītību rakstu: «Zīmēšanas metodikas stundas Rēzeknes Pedagoģiskajā skolā.» Mākslinieki smejas un brīnās – jūs gatavoja tik augstā līmenī? «Kā tad!» es atbildu, kaut tas ir tālu no patiesības. Citiem nemaz neveicās, bet es vai līdz vēlai naktij varēju darboties zīmēšanas kabinetā, kur sāku mālēt pat ar eļļas krāsām. Kopā ar skolotāju gatavojām dekorācijas mūsu skolas izrādēm. Iemācījos apgleznot prospektus. Taisīt koka konstrukcijas dekorācijām. Vai, kā tas noderēja nākotnē! Gan dienot armijā, kur, par laimi, lielā cieņā bija visi pašdarbības veidi, ieskaitot teātri, kurā es darbojos kā aktieris un dekorators. Vēlāk, jau studējot Rīgā, piepelnījos kā dekorators Poligrāfiķu klubā un, jau pieminēju, Lielvārdē, veicot arī koka darbus.

Skola mūs gatavoja dzīvei, un nabadzība, kādā dzīvojām, nemitīgi rosināja rast izeju. Šeit, Lietuvā, es daudz ko daru savām rokām. Te visas ēku pārbūves ir veiktas pēc maniem zīmējumiem un plānojumiem.

Ne jau pēc visām uzvarām jāgaida aplausi.

Tāpat kā Rūdolfa saimniecībā Cinevillā, tur filmējot Rūdolfa mantojumu. Tas ir pat filmas titros reģistrēts. Kad viss bija nofilmēts, notika grupas atvadu balle. Nākamajā rītā manas celtnes vēl snauda miglā, kad es, ļoti agri cēlies, ar sāpi sirdī apstaigāju savu saimniecību. Atcerējos latviešus, ko izsūtīja uz Sibīriju. Viņu sāpe bija neizmērojami dziļāka. Mans darbs nebija veltīgs, manis celtā saimniecība dzīvo filmā. 

Arī šī māja Lietuvā nav mans īpašums, kaut abi ar sievu esam te ielikuši sirdi. Manis nebūs, dzīvos citi. Kādreiz nesapratu smilšu un ledus skulptoru radošā prieka jēgu… Tagad saprotu. Skaistākais ir ceļš, sapņi, ilgas, radīšana ar prieku un mokām, materiāla pretestības pārvarēšana, tā savaldīšana un pakļaušana savai iecerei. Galvenais zināt, ko tu gribi, un to panākt. Tā man teica Māris Sirmais, un es liku šo atziņu sev aiz auss kā galdnieks liek zīmuli. Ne jau pēc visām uzvarām jāgaida aplausi. Tām jābūt arī dziļi intīmām, par kurām citiem nav ne jausmas. Tādām uzvarām, ko esi guvis,  lai sevi apliecinātu. Par kurām labāk nerunāt, bet klusībā sev atzinīgi uzsist uz pleca.

Es joka pēc pieminēju sēņošanu, jo tā bija mana rudens rītu kaislība. Agri celties un doties uz mežu, kaut nebiju tik acīgs sēņotājs kā Bērtulis Pizičs. Bet nu arī tas laiks mums abiem jau garām. Taču, atceroties Rendas un citus sēnēm bagātos Kurzemes mežus, smeldz vairāk nekā tas, ka nevaru griezt valsi kā jaunībā. Ja tagad kāds burvis mani uzmodinātu un teiktu: «Celies! Darīšu tevi veselu, ja pateiksi, uz kurieni tu gribētu doties – uz filmēšanas laukumu vai sēņot uz Kurzemi, es atbildētu: «Uz Rendu! Uz Kurzemes jūrmalu, kur Engure, Roja!» Visā nopietnībā, jo, lai filmētu, šodien jābūt jaunam gados, jaunam domāšanā, brīvam sakaros ar pasauli. Pat ja burvis man piedāvātu jaunību, es atbildētu: «Citu negribu! Jo mana bija pilna ar uzvarām, par kurām jums nav ne jausmas…»

Kurzemē pagāja jūsu bērnība, kuru saucat par saules gadiem.

Tik tiešām tā tas bija, jo, kaut piedzimu Latgalē, staigāt un runāt sāku Kurzemē, uz kurieni pārcēlās vecāki.

Tētis piepalīdzēja, un es piedzimu ceļā, zemnieku ratos. Ieraudzīdams ne zemnieku būdiņas zemos griestus, bet zilas debesis un lapu zeltu.

Tur es iemācījos atšķirt labo no ļaunā, daiļo no neglītā, pirmā tuvība ar cilvēkiem ārpus ģimenes notika un sāka veidoties Kurzemē. Man paveicās piedzimt krietnos ļaudīs un spert pirmos soļus mīlas un saticības gaisotnē. Mans tēvs apņēma sievu pretēji sava tēva gribai, tāpēc radās konflikts. Vectēvs Sīmanis Streičs bija mežsargs, cerēja, ka dēls apņems bagātu sievu, bet Jānis apprecēja Žiharu Augusta atraitnes meitu Olgu, kurai bija tikai tas, kas pūralādē pašas rokām darināts. Jaunie devās kalpu gaitās. Vispirms blakus Preiļiem Anspokos pie lielsaimnieka, Daugavpils mēra Jāņa Volonta brāļa Justina. Diemžēl, cik Jānis bija sirsnīgs un cilvēcīgs, tik Justins uzpūtīgs un skops, pat talciniekus nebaroja, tie nāca ar savu maizīti.

Kad manai māmiņai sākušās pirmsdzemdību sāpes, viņš nedeva tēvam zirgu vest grūtnieci uz slimnīcu. Palīgā gāja saimnieka meita Lūcija. Viņa skopuli sabiedēja, ka ziņa aizies līdz politiķiem un tas nodarīs skādi viņa brālim – Daugavpils pilsētas mēram. Tas līdzēja. Justins zirgu atvēlēja, bet es biju tik nepacietīgs, ka pats sāku lauzties pasaulē. Tētis piepalīdzēja, un es piedzimu ceļā, zemnieku ratos. Ieraudzīdams ne zemnieku būdiņas zemos griestus, bet zilas debesis un lapu zeltu, varbūt nojauzdams to kā labu zīmi. Pēc jaunā gada jaunā ģimenīte pameta Preiļus un devās uz Kurzemi, kur mans tētiņš bērnībā pie sava krusttēva Antona Streiča bija ganījis govis. Padzīvojām neilgu laiku un tad pārcēlāmies uz Sabiles pusi pie lielsaimnieka Georga Arāja.

Rakstot darba līgumu, tētis esot apjautājies par iespējām turēt savu gotiņu, uz ko saimnieks atbildējis: «Priekš kam tev, Jāni, tās klapatas? Cik piena tev vajag vienai dienai? Ar litru vai diviem pietiks? Saņemsi no manis. Un ne jau kā algas daļu, bet lai lieki netērētu spēku, kas jātaupa darbam mūsu saimniecībā.» Protams, es to sarunu nedzirdēju, jo biju pārāk mazs. To pēc daudziem gadiem man atstāstīja teju paralizētais un aklais tēvs tālu, tālu no Latvijas, Koventri, veco ļaužu pansionātā Anglijā. «Ievēro, dēls,» viņš uzsvēra, «saimnieks neteica – manā saimniecībā, bet mūsu! Liela atšķirība, un Arājs arī pieprasīja, lai mēs ar priekšstrādnieku Kārli ieturētu brokastis un pusdienotu kopā ar viņu. Arī vakariņas pie viena galda. Mums bija sava mājiņa.

«Jānīt, visa Latvija bija turība, bet nu būs nabadzība!…»

Turpat dzīvoja galdnieks Indriķis un viņa sieva Marija, kā arī priekšstrādnieks Kārlis. Viņš spēlēja mandolīnu, un svētdienu vakaros kopā dziedājām. Mamma, kaut nebija nolīgta darbam, bieži devās pie saimnieces, lai piepalīdzētu mājas darbos. Tāpēc Arāja kundze viņu iemīlēja kā savu meitu. Fotogrāfijas liecina, cik saskanīgi abas kopā vada atpūtas brīžus Sabiles Vīna kalnā, pie Abavas rumbas un citviet.

Kad piedzima mana māsa Rutiņa, saimniece kļuva viņai par krustmāti. Pēc gada pasaulē nāca brālītis Ēriks. Mani vecāki pie Arājiem jutās kā lielas saimes locekļi. Ziemassvētki, Lieldienas, Jāņi un citi svētki tika svinēti kopā. Arāja kundzei Lībai piederēja veikals Turība. Liekas, tas bija pirmais vārds, ko sapratu kā uzrakstu, jo Turība bija arī Sabilē un Kandavā. Diemžēl no paradīzes vajadzēja šķirties. Ienāca sarkanie, atņēma saimniekam zemi, daļu no tās iedalīja mūsu ģimenei. Tēvs, būdams dziļi ticīgs un krietns cilvēks, to nespēja pieņemt, un mēs atgriezāmies Latgalē, apmetāmies pie mammas mātes. Stāsta, ka es, Preiļos uz nama sienas ieraudzījis vārdu TURĪBA, esot izstiepis rociņu un priekā uzgavilējis: «Re, tante Lība! Turība! Arī te ir turība!» Uz ko mamma esot teikusi: «Jānīt, visa Latvija bija turība, bet nu būs nabadzība!…»

Mana jaunu dienu zeme jums ir Preiļu puse Latgalē…

Jā, tāpat kā Rainim! Esam novadnieki. Latgale ir arī manu sapņu un ilgu dzemdētāja, cēlu nodomu rosinātāja, kad katra diena nāca ar zelta maliņu kā liecību, ka nākotne būs saulaina. Es agri sāku lasīt un iet skolā. Ja Kurzeme man atvēra sirdi mīlestībai uz cilvēkiem, tad Latgale vēra vaļā acis gara gaismai un mūža alkām pēc tās. Kaut dzīve sākās jau citā vidē ar citādu valodu un katolisko dienas kārtību. Tikko pamodies, vērsu skatu uz debesīm, pārmetu krustu, noskaitīju rīta lūgšanu un tikai tad kāpu laukā no gultas. Arī pirms iešanas gulēt, nometies ceļos svētbildes priekšā, skaitīju vakara lūgšanu. Atceros, pelēkais runcītis uzlēca uz sola un visu Tēvreizes laiku sita ar pierīti man krūtīs, kā teikdams: «Mea culpa, mea culpa».

Uz mums dvakoja nošauto mežabrāļu šķebinošais līķu smārds. Saskaitīts, ka pie baznīcas vārtiem kopumā bijuši nomesti 70 vīriešu līķi.

Nāca smiekli, valdījos un kaķīti prom nedzinu, uzskatīdams, ka arī viņš kopā ar mani lūdz Dieviņu. Šie rituāli mani nenomāca. Tieši otrādi. Es labprāt tiem pakļāvos, jo kvēli ticēju baznīcas leģendām. Manā bērnībā Dievs bija bargs soģis, kas visu redzēja. Kad tuvojās negaiss ar pērkona dārdiem, vecmāmuļa teica: «Dieviņš baras!» Mākoņi vēlās virsū ar zibeņiem un pērkona grāvieniem, un es ticēju, ka aiz tiem tik tiešām ir Dieva bargais vaigs.

Taču visšaušalīgākās bailes izjutu kara laikā, piedzīvodams krievu uzlidojumu. Biju laukā, kad ļoti zemu mums pāri kaukdami lidoja viņu iznīcinātāji, mezdami bumbas uz vācu kolonnām. Gribējās ielīst zemē, saplūst ar to. Ienāca sarkanie. Vasarās ticības mācības stundās sēdējām Preiļu baznīcas dārzā. Centrā priesteris, mēs apkārt, bet pāri mūra žogam uz mums dvakoja nošauto mežabrāļu šķebinošais līķu smārds. Saskaitīts, ka pie baznīcas vārtiem kopumā bijuši nomesti 70 vīriešu līķi. Mēs, bērni, piežmieguši acis un aizspieduši degunus, gājām tiem garām uz Kristus mācību.

Kara briesmas pieklusa, un negaisa dienas gadījās tikai pāris reizes gadā. Turpretim vasaras bija garas, garas un saulainas, un mani tuvākie cilvēki gaiši savās dvēselēs. Mūsu mājās mīlēja grāmatas. Bijām cieši saistīti ar skolu un skolotājiem. Vecmāmiņa jaunībā bija dzīvojusi Rīgā un Pēterpilī.

Daugavpils slimnīcā 33 gadu vecumā mira leģionāra sieva Olga Streiča, atstājot četrus bārabērnus.

Viņas dzīves gudrība un gaišais skats uz notikumiem suģestēja kaimiņus un vilināja uz mūsmājām gan vecos, gan jaunos. Filmā Cilvēka bērns Boņuka draugs Pēterītis vakarētājām lasīja sentimentālo stāstu par Genovefu. Tā ir aina no manas bērnības, un es biju tas lasītājs. Skola bija maza, bet es to neapzinājos, jo man tā bija īsta gaismas pils ar grāmatām un jaunrades iespējām. Te sākās manas teātra gaitas. Ne tikai zīmēju, bet aizrāvos ar māliem, ar panākumiem veidojot figūriņas.

Bet nu ir jāsaka rūgtā patiesība. To bērnības jaukumu es redzu tikai tagad no dzīves gadu lielā augstuma. Patiesība bija daudz drūmāka. Tēvu ievilināja leģionā. Māmiņa palika ar trim bērniem un gaidībās ar Stasīti. Mazākā māsiņa piedzima, tēvam esot frontē. Beidzās karš, bet no viņa nebija ne ziņas. Sākās trūkuma gadi, un tad negaidot zaudējām arī māmiņu. Patiesībā tā bija apzināta boļševiku slepkavība. Pēc daudziem gadiem uzzināju, ka tanī laikā Daugavpils slimnīcas galvenā ķirurga postenī darbojās bijušais elektriķis. Pie reizes arī bijušais sarkanais partizāns.

Mūs, četrus bāreņus, gribēja nodot bērnunamā, bet vecmāmiņa nepieļāva.

Viņam noticēja, ka ārsta diploms pilsētas bombardēšanā ir sadedzis, uzticēja viņam slimnīcas vadību, un šis vadīja, stingri ievērojot Iekšlietu tautas komisariāta slepeno rīkojumu, ka, uzņemot pacientus, jānoskaidro viņu attiecības ar padomju varu, lai tautas ienaidniekiem un viņu tuviniekiem nesniegtu pat minimālo palīdzību. Saprotams, reģistratūrā ierakstīja, ka mans tētis bija vācu armijā. Mammu ievietoja atsevišķā palātā un nelikās par viņu ne zinis. Pēc moku pilna 60 kilometru gara ceļa zemnieku ratos Daugavpils slimnīcā 33 gadu vecumā mira leģionāra sieva Olga Streiča, atstājot četrus bārabērnus. Mēs, naivie mājinieki, lādējām stulbos dakterus, kas neprata noteikt diagnozi, ko bija ierakstījuši sekcijas slēdzienā, – aklās zarnas plīsums. No tēva joprojām vēl nebija ziņu.

Jaunajiem šodien ir tik daudz vilinošu viltus gaismekļu, kas apžilbina acis un novirza no ceļa.

Mūs, četrus bāreņus, gribēja nodot bērnunamā, bet vecmāmiņa nepieļāva. Brāli Ēriku radi paņēma uz Kurzemi, ilgus gadus es viņu neredzēju. Kad satikāmies, nepazinu. Pārējos savā gādībā paņēma mammas jaunākā māsa Anniņa. Viņai bija tikai divdesmit divi gadi, trīspadsmit gadus vecāka par mani. Jaunās meitenes pašuzupurēšanās, lai dotu man un māsiņām izglītību, ir leģenda pati par sevi. Bail pat iedomāties, kas būtu noticis, ja viņa būtu pieļāvusi mūs nodot bērnunamam. Anniņa atteicās no savas dzīves, dzīvoja mums un apprecējās, kad bijām jau izgājuši pasaulē.

Šodien, vērojot jauno paaudzi, redzu, ka pie visas labklājības un tehnoloģiju iespējām viņiem ir lielāki šķēršļi tikt pie izglītības nekā mums toreiz. Jā, mēs gājām pusbadā, cauriem apaviem, tukšiem vēderiem, bet lauzāmies uz gaismiņu, kas vīdēja tālumā – ar ticību, ka tur tiksim pie siltuma un ēdiena. Bet jaunajiem šodien ir tik daudz vilinošu viltus gaismekļu, kas apžilbina acis un novirza no ceļa. Nezinu un šaubos, vai šodien, būdams jauns, es prastu aiz krāsaino prožektoru ziboņas ieraudzīt to patiesības gaismiņu, uz kuru pacietīgi sāku čāpot jau bērnībā. Tāpēc nenosodu jaunatni. Nevaru iedomāties arī to, kādos maldu ceļos būtu klīdis, ja nebūtu izgājis tādu izdzīvošanas un trūkuma pārvarēšanas skolu, kādu guvu savā jaunu dienu zemē Latgalē.