Dzimis, lai būtu visiem priekšā. Edgars Masaļskis par karjeras virsotnēm un dzīvi pēc lielā hokeja

Edgars Masaļskis ir viens no titulētākajiem Latvijas hokeja vārtsargiem – viņam pieder vairāki rekordi: Latvijas izlasē aizvadījis 159 spēles, piedalījies pēc kārtas 15 pasaules čempionātos hokejā un startējis četrās olimpiskajās spēlēs. Maz ticams, ka šos sasniegumus kāds tuvākajā laikā pārspēs.

Pēc 20 gadiem profesionāla hokeja vārtsarga karjerā Edgars pievērsās trenera darbam – ieguvis maģistra grādu Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, ir viens no bērnu hokeja skolas Baltijas vilki dibinātājiem, turklāt Latvijas pieaugušo izlases treneru korpusā strādājis trīs gadus, bet jau ceturto sezonu ir arī Latvijas U-20 izlases treneris.

Mazākais puika pagalmā

«Kad Ziepniekkalna basketbola laukumā netālu no CSDD ziemā spēlējām hokeju, mani, kā jau mazāko puiku pagalmā, vienmēr lika vārtos,» atceras Edgars. «Hokeja skolā Latvijas bērzs sākumā visi slidojām un mācījāmies pamatlietas, bet, kad treneris jautāja, kurš grib būt vārtsargs, biju pirmais, kas teica: es! Var jau būt, ka šī atbilde nemaz nenāca no Ziepniekkalna pagalma ledus. Būt vārtsargam ir aicinājums.

Reizēm, sevišķi tad, kad kaut kas nesanāca vārtos, domāju: laikam ne tur esmu trāpījis. Tāpēc pamēģināju spēlēt arī uz laukuma, bet tas nebija man. Divpadsmit gadu vecumā nonācu Amerikā, prieka pēc pirmdienās gāju laukumā kā spēlētājs, bet ātri sapratu, ka tur man nav, ko darīt, – nemāku tik labi slidot.

Par vārtsargiem saviem dēliem neļāvu kļūt. Negribēju, lai viņiem jāiet cauri tam visam, kam gāju es. Būt vārtsargam ir pārāk grūti.