Divi dzimšanas gadi un izolācija mūža nogalē. Kāds bija leģendārais Ilmārs Dzenis?
Pērnā gada rudenī ar krietnu novēlošanos pienāca ziņa, ka miris Ilmārs Dzenis. Viņš pats uzskatīja, ka strādājis trīs darbos: par būvinženieri, nodarbojies ar nekustamā īpašuma iegādi un apsaimniekošanu, kā arī muzicējis. Tieši Ilmāra Dzeņa izpildītā mūzika viņu padarīja par leģendu.
Foto: No izdevniecības «Žurnāls Santa» arhīva
«Dziedāšana un mūzika manā dzīvē vienmēr bijusi tikai kā saldais ēdiens. Maizītei un sviestam esmu nopelnījis ar inženierzinātni. Šķiet, ka to esmu teicis vismaz jau 100 reizes. Tā arī mani vajag uztvert. Neviens cilvēks nevar iztikt bez maizes, bet – ja sanāk arī saldais, tad taču dzīve ir pavisam brīnišķīga,» Ilmārs Dzenis saka Ilmāra Randera grāmatā Mūsu Amerika. Tā stāsta par Floridā dzīvojošā dziedātāja Ilmāra Dzeņa un Latvijas mūzikas grupas Emburgas zēni 2002. gada nogales koncerttūri ASV. Tolaik arī mēs Latvijā jau esam ne tikai dzirdējuši, bet jau redzējuši un iepazinuši Ilmāru Dzeni. Dziedātāju, kura balss mūs sasniedza no tālās Amerikas, pārvarot dzelzs priekškaru.
Par Ilmāru gādāja audžudēls Klaudijs, un, kā vēlāk izrādījās, viņš izolēja audžutēvu no viņa draugiem un paziņām.
Padomju Latvijā laikam katram otrajam magnetofona īpašniekam bija Ilmāra Dzeņa izpildīto dziesmu ieraksti, par tiem maksāja bargu naudu un pēc tam cits no cita bezgalīgi pārrakstīja. Tolaik tas bija tik īpaši – apzināties, ka kaut kur, mums nesasniedzamajā brīvajā pasaulē, dzīvo arī latvieši. Mēs aizkustināti klausījāmies latviešu tautasdziesmas un ziņģes (Pie Dzintara jūras, Dažu skaistu ziedu, Pūt, vējiņi, Dzīvīte, dzīvīte, Trīs vītušas rozes), pasaules hitus ar latviskotiem tekstiem (Taurenītis, Dilaila, Lusil, Krodziņā), meklējām un atradām zemtekstus un tiešas norādes. Tikmēr oficiāli Ilmāra Dzeņa balss pie mums neskanēja, tāda personība padomju kultūras telpā neeksistēja.
