Zīda sapņi un pasaulē dārgākais deserts no bezdelīgu siekalām. Vjetnamas ceļojuma piezīmes

Pilnmēness laivas

Hanoja, Hojana, Hue, Hošimina – vjetnamiešiem patīk pilsētu nosaukumus sākt ar burtu H. Uz Hojanu jābrauc pilnmēness dienās – jau gadsimtiem pilsētiņa slavena ar to, ka katru mēnesi svin Pilnmēness svētkus. Mums ir palaimējies – kad iznākam uz ielas, ieraugām, ka mēness pie debesīm spīd nevainojami apaļš un izskatās, ka Thu Bon upe ir pilna ar krāsainām laternām – izrādās, upē slīd simtiem ar zīda lukturīšiem rotātu laiviņu. Savulaik šo svētku laikā pilsētā pat tikušas izslēgtas visas elektriskās gaismas, mirdzējuši tikai lukturīši un eļļas lampas. Sākumā doma par sēšanos gāzelīgajā, nedrošajā laiviņā iedveš pilnīgas šausmas – iekritīšu tumšajā upē, un neviens pat nepamanīs! Tomēr izskatās tik poētiski, ka ļaujam arī mūs ieraut vienā no izgaismotajām laivām. Krastmalā vjetnamiešu sievas tirgo mazus papīra lukturīšus un sveces, ko palaist kuģojam upē.  Laivinieks kā pēc burvja mājiena arī mums tādus iedod, lai ar garkāta lāpstiņu ielaižam straumē. Un tie, pretēji naivo rietumnieku uzskatiem, nebūt nav domāti vēlmju piepildīšanai. Patiesībā tas esot sens pateicības un atlaišanas rituāls. Ar pateicību par to, kas dots, un ar domām par to, ko vēlies palaist vaļā, – slimības, raizes, neveiksmes. 

Laivinieks mūs izvizina, pašrocīgi safotografē un izlaiž krastā, kur promenāde pilna ar ielas našķu ratiņiem. Lielas ceptas vardes dejojošās pozās, cāļi izstieptiem spārniem, astoņkāju taustekļi un citi kraukšķīgi objekti. Kur gan vēl, ja ne šeit, beidzot pagaršot ceptu vardi? Taču mans dzīvesbiedrs ideālās vardes meklējumus uztver ļoti nopietni – viena izskatoties pārāk sausa, otra pārāk nekāda, un – palieku bez vardes. Tā ir – ja reizi dzīvē Vjetnamā grib nogaršot vardi, tai jābūt ideālai. Vai jāpaliek nepagaršotai.