«Tas ir smalks darbs ar rupjiem instrumentiem.» Zirgu kalējs ar pilota licenci – Roberts Neretnieks
Februāra vidū sākas Ugunīgā Zirga gads. «Zirgā apvienojas inteliģence un grācija – viņš ir gudrs, spēcīgs un vienlaikus trausls. No zirgiem varētu mācīties patiesumu, viņi nekad nemelo un arī neslēpj emocijas – vai sāp vai bail, vai uztraukums,» saka zirgu kalējs Roberts Neretnieks no Carnikavas. Viņš dodas pārkalt zirgus uz dažādām valstīm visā pasaulē, pat uz Arābu Emirātiem.
Foto: Matīss Markovskis
Ir tāda jestra dziesma: «Varat raudāt, varat smiet – man ir zirgs, kas naktī dzied.» Robert, vai zirgi naktīs tiešām dzied?
Dzirdējis gan neesmu, bet domāju, ka dzied. Ir ticējums, ka Jaungada naktīs zirgi runājot – stāstot visādus brīnumus. Man pašam gadījies Jaungada nakti pavadīt stallī, un tiešām – zirgi izdveš visādas dīvainas skaņas.
Zirgu sportā ir pasaulslavens teiciens: nav nagu, nav zirga. Kļūdīties ir ļoti viegli – mazākā neuzmanība, un zirgs var kļūt klibs uz nedēļu vai divām.
Esi no īstas zirdzinieku ģimenes – Neretniekiem jau sen ir savs zirgu stallis Ērmi Limbažu pusē.
Mana mamma Indra, kad vēl gāja skolā, trenējās jāšanas sportā Kleistos. Kad piedzima mans vecākais brālis Kristaps un pēc dažiem gadiem arī es, mamma un tētis Aivars jau bija pārcēlušies uz Limbažiem. Deviņdesmito gadu beigās, kad sabruka kolhozi, Lielvārdē lēti varēja nopirkt zirgus. Mammas bērnības draudzene piedāvāja: varbūt gribi savu zirdziņu? Kristapam tad bija astoņi, bet man pieci gadi. Tā mamma paņēma savu pirmo zirdziņu, tētis viņai uzdāvināja otru, un tad mamma paņēma arī trešo un ceturto. Pirmais zirdziņš dzīvoja šķūnītī – tur viņam bija bokss, ārā pašam savs aplociņš. Vēlāk vecāki meklēja lielāku plašumu – vispirms bija cita vieta, tad nonācām Ērmos.
Visa mūsu dzīve un ikdiena bija saistīta ar zirgiem. Kā jau puikām, mums ar brāli skolas gados patika futbols un basketbols, bet visvairāk tomēr zirgi. Reizēm viens jāja ar zirgu, otrs brauca ar riteni, citreiz kāpām zirga mugurā divatā un pat trijatā – Kristaps, es un māsīca Zane.
Mūsdienu izpratnē tas liktos kaut kas pilnīgi traks – visi teiktu: kas tie par vecākiem, kas ko tādu pieļauj! Bet toreiz tas likās forši. Draugiem bija ponijs, jājām viens pie otra ciemos: viņi ar poniju pie mums, mēs ar zirgu – pie viņiem.
Tavs vecākais brālis Kristaps Neretnieks ir pirmais latvietis, kurš ieguvis olimpisko ceļazīmi šķēršļu pārvarēšanā ar zirgiem jeb konkūrā. Ar zirgu Valour viņš pārstāvēja Latviju Tokijas 2020. gada olimpiskajās spēlēs un arī Parīzes olimpiskajās spēlēs. Arī tu savulaik piedalījies jāšanas sacensībās.
