Ralfs Eilands: Man nav patikusi neviena šķiršanās. Arī tad, kad esmu pametis pats
«Esmu vienīgais cilvēks Latvijā, kurš ir bijis IEVĀ, Eirovīzijā un Ziemeļkorejā. Varētu galvot, ka neviens visā pasaulē nav bijis visās šajās vietās,» pasmaida mūziķis Ralfs Eilands. Sarunā – par dauzīšanos un pārdzīvojumiem.
Lauma Lūse-Kreicberga
Foto: Artūrs Kondrāts
Pirms četriem gadiem noorganizēji atbalsta koncertu Ukrainas brīvībai un biji viens no pirmajiem, kurš parādīja piemēru, kā nepalikt vienaldzīgam. Tajā pašā laikā vienmēr esi uzsvēris, ka ir svarīgi turpināt dzīvot un svinēt dzīvi…
Lai arī piedalos Latvijas Televīzijas Ukrainas atbalsta koncertā, pats pasākumus vairs nerīkoju, arī ikgadējo pasākumu pie Kongresu nama Ukrainas atbalstam neorganizēju. Man bija motivācija parādīt, ka nebīstamies un atbalstām ukraiņus, bet tagad, manuprāt, darbs ir jāveic politiķiem visā pasaulē. Ir jābūt rīcībai globālā kontekstā. Jau sen! Tas, ka viņi to nedara, rada vilšanos. Paldies ikvienam, kurš atbalsta. Arī mūsu ģimene turpina atbalstīt ziedojot – vēl nesen brīvprātīgi nodevām savu veco mašīnu ukraiņiem.
Mūsu saruna notiek dažas dienas pirms tavas uzstāšanās koncertzālē Palladium Riga. Kad tu jūties labāk – pirms vai pēc koncerta?
Man ļoti patīk gatavošanās process lieliem koncertiem un pasākumiem. Bet laikam vislabākais ir brīdis, kad, noejot no skatuves, desmit minūtes ne ar vienu nerunā un vari būt pats ar sevi. Jā, tas ir tieši tik īss! Pēc tam ir tikai atmiņas, kas pamazām izdziest.
Ralfs es esmu tad, kad jābūt nopietnam, kad jādara atbildīgas lietas. Bet dienas lielāko daļu cenšos būt Ralfiņš un dauzīties.
Tāds, kāds esi uz skatuves, tu gribētu būt arī ikdienā. Vēlies būt izklaidētājs?
Uz skatuves emocijas ir jāreizina ar desmit! Ikdienā es noteikti neesmu ne tik azartisks, ne tik interesants. Reizēm cilvēki, ar mani iepazīstoties, prasa, kāpēc esmu tik bēdīgs, bet es nemaz neesmu bēdīgs.
