No partizānu slazdiem līdz debesu trošu ceļam. Vjetnamas dienvidu rūgti saldā garša
Pēdējais no Vjetnamas stāstiem – par kontrastu pilnajiem dienvidiem, kur var izbaudīt šiku visdārgākajā Saigonas rajonā vai rāpot klaustrofobiskajos Vjetnamas partizānu tuneļos, var Fukuokas salas pludmalē sagaidīt saullēktu pie mūžam siltā okeāna vai laisties pāri salām pa pasaulē garāko jūras trošu ceļu. Un Mekongas upes deltā pusdienām pasūtīt sutinātu čūsku ar citronzāli.
Foto: Aiva Kanepone un Jānis Sīlis
Vēsturiskais jumta bārs
Pirmo Saigonas vakaru nosvinam jumta bārā Saigon Saigon virs viesnīcas Caravelle Saigon – malkojam kokteiļus ar skatu uz pilsētas centra debesskrāpjiem, klausāmies kubiešu dziedātāju un iztēlojamies, kā Vjetnamas kara laikā tieši šajā bārā kā miera saliņā vienmēr pulcējās ārzemju žurnālisti, kara fotogrāfi, spiegi un diplomāti. Varbūt kāds pat dzēra to pašu kokteili Saigonas meitene. Bet 1975. gada 29. aprīlī bārā ieslēgtajā radio sāka skanēt dziesma White Christmas. Kā tā – kādi Ziemassvētki aprīlī!? Visi atstāja iesāktos dzērienus un steidzīgi devās prom, jo šī dziesma bija norunātais slepenais signāls, ka amerikāņu armija pamet Vjetnamu. Dziesma bija simboliska – par Ziemassvētkiem, kurus amerikāņu karavīri varēs sagaidīt mājās. Vjetnamas karš bija beidzies. Pilsētā vēl dārdēja šāvieni, bet no vairākām vietām pacēlās evakuācijas helikopteri, un Vjetnamā viss mainījās. Komunisti bija uzvarējuši.
Kad 1954. gadā beidzās 100 franču koloniālisma gadi, Vjetnama sadalījās divās valstīs – Rietumu atbalstītajā Dienvidvjetnamā un komunistiskajā Ziemeļvjetnamā. Sākās pilsoņu karš, ziemeļus atbalstīja Padomju Savienība un Ķīna, bet dienvidus – ASV. 1965. gadā saviem sabiedrotajiem palīgā ieradās amerikāņu karavīri. Un tad viss sagāja grīstē. Amerikāņi bombardēja pa labi, pa kreisi, jo īsti nezināja, kur slēpjas vjetkongieši, cieta civiliedzīvotāji, darbā tika laists napalms un ķīmiskās vielas. Starp citu, bombardēšanā visvairāk cieta tieši Dienvidvjetnama.
