«Ja ej cauri ellei, turpini iet.» Deniss Vasiļjevs atklāti par naudu, traumām un Daugavpils spēku

Pirms slidojuma Deniss pasmaida tik mirdzošām acīm, ka nav divu domu: būs labi! Pirms katra sarežģītāka elementa skatītāji aiztur elpu un pēc tā sajūsmas izsaucienu pavadījumā aplaudē – jā, Denis, izdevās! Bet ne vienmēr viss izdodas – ne uz ledus, ne dzīvē. Tomēr grūtības Denisu nebaida. Viņš spītīgi cīnās gan ar neveiksmēm un netaisnību, gan pats ar sevi.

Denis, esmu dzirdējusi, ka jums lieliski izdodas cepumi un kūkas. Kad pēdējo reizi no cepeškrāsns izņēmāt kaut ko paša gatavotu?

Pēdējo kūku cepu aizpagājušajā gada dzimšanas dienai, bet cepumus… Augustā? Septembrī? Nē, tomēr laikam novembrī. Decembris bija ļoti aizņemts – gatavojos sezonas otrajai pusei un ārpus tā gandrīz neko citu nepaspēju. Agrāk cepu daudz biežāk, īpaši labi man izdevās itāļu cepumi – kantuči un amareti. Studējot Daugavpils Universitātē, pat bija doma par nelielu biznesa projektu. Gatavot pašam man patīk, jo varu gan kontrolēt izmantotos produktus, gan eksperimentēt. Diemžēl šobrīd tam vairs neatliek laika.

Esat no Daugavpils. Ar vecākiem sarunājaties krieviski, bet klausos un brīnos, cik labi runājat latviski!

Ja būtu jāizvēlas, visvieglāk man būtu runāt angliski, bet – runāsim latviski. Es taču esmu latvietis! Gāju latviešu bērnudārzā, pēc tam gan pabeidzu Daugavpils liceju, kur krievu valoda bija kā svešvaloda. Man tur bija ļoti stingra latviešu valodas skolotāja! Vēlāk studēju Daugavpils Universitātē, kur arī bija jārunā latviski, – ieguvu bakalaura grādu sporta un sociālo zinību skolotāja programmā. Pēc tam turpat ieguvu maģistra grādu sabiedrības un organizāciju vadības specialitātē. Mācoties maģistrantūrā, sadarbojos ar Latvijas Universitāti un visus studiju darbus rakstīju latviešu valodā. Mana maģistra darba tēma bija Efektīvs līderības modelis Latvijas daiļslidošanā, kas varētu noderēt daiļslidotājiem.

No ligzdas es nevis izlidoju, bet izkritu, un tieši tā arī iemācījos lidot. Man ir raksturīgi apzināti ievest sevi diskomfortā un pēc tam pašam sevī atrast spēku izdzīvot.

Interesanti, ka latviski vairāk runāju tieši Daugavpilī, nevis Rīgā, – esmu ievērojis, ka Rīgā, piemēram, kafejnīcās bieži dzirdama krievu valoda.