Tviterkonvoja Čaks Noriss un baterija Laura, no kuras bīstas bezbailīgie poļu robežsargi

2022. gada 24. februāris. Ukrainā sākās karš. Laura atceras, cik ļoti viņa jau tad gribēja palīdzēt ukraiņiem: «Noziedoju 200 eiro – tas bija viss, ko tajā brīdī varēju atļauties. Manam nesen dibinātajam uzņēmumam bija tikai gads, turklāt agrs pavasaris apzaļumošanas nozarē ir miera periods. Sēdēju kā uz adatām – nebija miera, sapratu, ka ar 200 eiro nepietiek. Tad, tiekoties ar citiem uzņēmējiem, uzzināju, ka tiek meklēti šoferi mašīnu vešanai uz Ukrainu. Tas man der! Jaunībā diezgan daudz šoferēju, benzīns asinīs man vienmēr bijis. 

Pirmoreiz uz Ukrainu devos 2022. gada 3. martā – tas bija tikai otrais tviterkonvoja brauciens. Tolaik tajā varēja nonākt tikai, kā saka, pa blatu – mani rekomendēja draugs. Gan jau kāds skatījās aizdomīgi – nu kā tāda meitene brauks tik tālu? Bija arī bail, jo nezinājām, ko nozīmē karš. Likās, pārbrauksim robežu, un tur lodes svilps gar degunu. Vienu brīdi braucu gandrīz katru nedēļu, kādā nedēļā pat divreiz, bet tas ir par grūtu – nevar paspēt izgulēties. Varoņdarbus pāri spējām nevajag mēģināt veikt, jo neizgulējies šoferis ir bīstams gan sev, gan citiem. 

Kad maijā Kijivā redzēju ielu malās sadegušos tankus, sapratu, ka mūsu darbam ir jēga – tviterkonvoja mašīnas ir gan reāla palīdzība, gan cerība.

Pašos tviterkonvoja pirmsākumos Polijas-Ukrainas robežas šķērsošana bija pavisam citāda. Sākumā visiem šķita – savedīsim mašīnas tādā daudzumā, ka Ukraina tūliņ uzvarēs un viss beigsies! Mums pat nelika zīmogus pasē – ne poļi, ne ukraiņi. Ievedām mašīnas, atstājām, pāri robežai atgriezāmies kājām. Bet aprīlī sākās cita kārtība. Poļi sāka mūs dresēt – visām mašīnām vajadzēja deklarācijas, arī ukraiņi ieviesa stingru dokumentāciju, brīvprātīgajiem pēc tālā ceļa bija jāstāv garā rindā. 

Sapratu, cik svarīgi šo problēmu risināt, bet nezināju, kā.