Tuvas, bet ļoti tālas. Kā veidot attiecības, ja pieaugušais bērns dzīvo citā valstī?

«Mēs esam tuvas, bet ļoti tālas,» par attiecībām ar meitu saka Zita, kuras meita dzīvo Amerikā. Laikam jau jāpierod pie tā, ka mūsu bērni aizvien vairāk kļūst par pasaules pilsoņiem un aizvien biežāk aizlido pat ļoti tālu no ligzdas. Skaidrs, ka reizēm mammai nosāp sirds, gribas samīļot, kad bērnam kaut kas noticis, vai bezmiega naktī no tumsas iznirst bailes par atsvešināšanos. Kā veidot attiecības, ja pieaugušais bērns apmeties uz dzīvi citā valstī?

Aiva Kanepone

1. decembris

Foto: Shutterstock

KONSULTĒJA psiholoģe Inga Jurševska un psihoterapijas speciāliste Gunta Jakovela.

Pieredze: Ja gribas piezvanīt, ir jāzvana!

Zita Siliņa, uzņēmēja, ciguna un taidzi pasniedzēja, mamma

«Man ir bijis sasodīti grūti, un vienu brīdi pat ienīdu Ameriku, jo tā man nolaupījusi bērnu. Bet es daudz ar sevi strādāju. Tikai samērā nesen pie sava psihologa atzinu, ka Beāti vēl neesmu palaidusi, lai arī viņai ir 30 gadu, sava ģimene un dzīve.

Mana meita Beāte jau 10 gadus dzīvo Amerikā. No 16 gadu vecuma viņa sāka strādāt par modeli un darba dēļ kādu laiku ir dzīvojusi dažādās valstīs. 19 gadu vecumā viņu uzaicināja pastrādāt Losandželosā. Jauna, nenobriedusi meitene nonāca Amerikā un burtiski pēc gada teica: «Beidzot es jūtos kā mājās!» Tur viņa arī palika, lai arī pirms tam meitai nekad nav bijis mērķa dzīvot Amerikā.

Es arī brīnījos par sava bērna patstāvību. Vienreiz pat jautāju: «Kā tu vari izdzīvot tādā milzīgā pilsētā, jo man likās, ka agrāk bez manis pat traukus nemācēji nomazgāt?» Tad viņa teica: «Zini, mammīt, es atbraucu un sapratu, ka vienīgais cilvēks, uz kuru varu paļauties, esmu es pati.» Varbūt pirms tam šo manu rūpju bija par daudz?