Meita šķiras, un pasaule brūk. Kā nekļūt par līdzatkarīgo bērna šķiršanās sirdēstos?

Konsultē

Evija Ziemele,
ārste psihoterapeite

Varbūt bijusi nodevība un neuzticība, varbūt meita pamesta, varbūt lēmumu šķirties pieņēmusi pati, bet varbūt attiecības varbūt izirušas it kā bez nopietna iemesla. Reizēm šķiršanās iemesls ir acīmredzams, bet reizēm tas ir apkārtējiem pilnīgi nesaprotams. Lai nu kā, bet dzīve ir mainījusies. Tava meitiņa, par kuru sirds bija mierīga, raud spilvenā, un tu, mamma, nesaproti, ko ar šo situāciju iesākt. Traukties mierināt? Raudāt līdzi? Sapurināt to, kurš nodarījis tavam lielajam bērnam pāri, un salikt pārīti atkal kopā? Nu, protams, ne jau mamma ir tā, kas šķiras, bet – sāp arī viņai. 

Vinetas jaunākā meita bija šķietami laimīgi precējusies, bet pēkšņi paziņoja, ka grib šķirties. 

Nevajag uzreiz mesties virsū ar padomiem no sērijas: ko tu guli, celies augšā, viss būs labi, nekreņķējies…

«Man nebija ne nojausmas, kas patiesībā notiek meitas ģimenē. Likās, ka viss ir labi, – viņiem ir divi bērniņi, vīrs ļoti rūpējas par ģimeni, ir saimniecisks un praktisks. Un tad meita vienā vakarā mani uzaicināja pastaigāties un pateica: «Es gribu šķirties.» Tas man bija šoks! Vienmēr esmu domājusi: lai šķirtos, jābūt kādam lielam, acīmredzamam iemeslam – nodevībai, neuzticībai. Es pati esmu šķīrusies no savu meitu tēva, jo viņš bija alkoholiķis. Taču meita pateica tikai trīs vārdus: «Es nejūtos laimīga.» Sākumā es to nespēju pieņemt, man likās – tev taču viss ir! Iekšējā sajūta bija, ka jāpasargā meita no neizdošanās. Kad bērns laimīgi apprecējies, mātei ir laba sajūta – kaut kas ir piepildīts, ir izdevies, meitai ir laba dzīve. Faktu par šķiršanos ilgi nevarēju pieņemt, sākumā pat it kā nostājos meitas vīra pusē, jo arī viņam tas nāca kā negaidīts sitiens.