Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
«Katru reizi raudājām atvadoties…» Trīs mammu stāsti par bērniem, kas tagad dzīvo ārzemēs
«Mēs esam tuvas, bet ļoti tālas,» par attiecībām ar meitu saka Zita, kuras meita dzīvo Amerikā. Laikam jau jāpierod pie tā, ka mūsu bērni aizvien vairāk kļūst par pasaules pilsoņiem un aizvien biežāk aizlido pat ļoti tālu no ligzdas. Skaidrs, ka reizēm mammai nosāp sirds, gribas samīļot, kad bērnam kaut kas noticis vai bezmiega naktī no tumsas iznirst bailes par atsvešināšanos. Kā veidot attiecības, ja pieaugušais bērns apmeties uz dzīvi citā valstī?
Foto: Shutterstock
Konsultēja
psiholoģe Inga Jurševska un
psihoterapijas speciāliste Gunta Jakovela
Jārēķinās ar ilgām
Pati zinu, ko nozīmē pieaugušā bērna telefonzvans, pēc kura uz mirkli saplīst sirds, bet es nevaru ne palīdzēt, ne vienkārši būt klāt un apskaut.
Kad bērns dzīvo ārzemēs, var nākt klāt arī bezgala daudz citu mazu un lielu bažu vai skumju. Kā saglabāt tuvās attiecības? Kas parūpēsies par mammu vecumdienās, kad viņa daudz ko pati vairs nevarēs? Vai jaunajam cilvēkam nepazudīs saikne ar ģimeni, ar dzimtu, ar Latviju?
Ar ko tad īsti jārēķinās? «Šī ir šķiršanās, kur var sastapties ar liela zaudējuma sajūtām – tukšumu, bailēm un dusmām,» stāsta psiholoģe Inga Jurševska, kurai pašai dēls dzīvo ārzemēs jau sešus gadus.
