Pēdējā zināmā atrašanās vieta – Salu tilts. Gunta jau trīs gadus neziņā par dēla Kristera likteni

«Kādreiz, izlasot ziņu par pazudušu bērnu, vienmēr nodomāju, ka nepārdzīvotu, ja kaut uz vienu vai divām naktīm pazustu mans bērns. Un kas tagad? Jau trīs gadus rītos ceļos un vakaros eju gulēt tikai ar vienu domu – par manu mīļo dēlu Kristeru,» saka balveniete Gunta Dzintare. «Tas, kas noticis, devis tik lielu triecienu, ka, šķiet, nekas cits dzīvē vairs nevar tā sāpināt. Un nekas nevar būt briesmīgāks par neziņu.»

«Viesistabā uz lielā, apaļā galda man stāv lūgšanu grāmata, mazi, skaisti pingvīniņi, kas Kristeram bija īpaši mīļi jau kopš bērnības, albums ar viņa fotogrāfijām un no televīzijas laikiem palikusī ielaminētā ieejas karte Eirovīzijas Supernovā ar dēliņa fotogrāfiju, kuru bieži sabučoju… 

Aculiecinieka stāstītais un suņi, kas zaudēja pēdas tilta vidū, liek man domāt, ka tas ir noticis… Viņš ir tur – Daugavā.

Sākumā viņa bildes pat nespēju paskatīties, bet nu jau pamazām kļuvis nedaudz vieglāk. Tomēr pārskatot tik un tā jāraud. Arī Kristera istabā, kur saliktas no viņa Rīgas dzīvokļa atvestās mantas, cenšos neiet. Brīžos, kad atkal kļūst grūti, apsēžos pie lielā galda, iededzu svecīti. Gaidu dienu, kad man nenobirs neviena asara, kad varēšu iet uz priekšu un dzīvot. Bet, kamēr tā nenotiek, vienīgais, ko varu darīt, ir kavēties atmiņās.

Vēlējās sevi pierādīt

Laiks pirms trim gadiem Kristeram bija ļoti darbīgs un saspringts. Noslēgumam tuvojās studijas Latvijas Universitātē, kur viņš apguva komunikāciju jomu un studēja audiovizuālās mākslas novirzienā. Kopš jūnija Kristers bija arī pilnas slodzes darbinieks Latvijas Televīzijā. Viņa draugi uzsvēra, cik ļoti Kristeram paveicies, – pēc prakses Televīzijā uzreiz kļūt par pilntiesīgu darbinieku. Jau pavisam drīz viņam uzticēja vadīt četrus projektus, no kuriem divi bija angļu valodā.