3 etīdes kriminālos toņos: Kluba redaktora neticamie piedzīvojumi

Aizdomās turamais

2000. gadu sākums. Rīgas Galvenās policijas pārvaldes ēkā Aspazijas bulvārī sarunāta intervija ar Andreju Grišinu. Tēma – zādzības. Man noteikts – tiklīdz ieradīšos, pa iekšējo tālruni jāpiezvana uz noteiktu trīsciparu numuru. Zvanu un saku: «Esmu lejā!» Kāda balss atbild: «Tūlīt būšu!»

Pēc nepilnas minūtes atskanēja dārdoņa, telpas griesti nodrebēja. Saklausīju sievietes vaidus, paskatījos pa logu, zemē gulēja Dukāts ar norautu pēdu…

Vestibila kāpnēs esmu viens. Pēc brīža parādās gados ­jauns policists privātās drēbēs, kurš noteikti nav Grišins. Viņš formāli jautā: «Jūs?» Atbildu: «Jā!» – un pie sevis domāju: «Ko gan citu varēju atbildēt – es nē, tas ir kāds cits?» Policists saka: «Nāciet!»

Zinu, ka Grišina kabinets atrodas kādā no augšējiem stāviem. Dīvaini, bet policists aiziet garām galvenajām kāpnēm un ved mani pāri iekšpagalmam. Joprojām viņa izturēšanās ir izteikti rezervēta un nelaipna. Turpinot ceļu pa iekšpagalmu, policists izmet pāris frāzes, no kurām saprotu – viņš mani uzskata par aizdomās turamo un ved uz pratināšanu.