Rīga -1°C 
Konsultē psihoterapeite Inese Putniece.
«Mana pirmā doma, dzirdod par šo fenomenu, ir: vai tas tiešām ir kaut kas jauns? Vai vienkārši pamainījies fokuss un mēs to pamanām? Nāk prātā franču rakstniece Žanīna Busāra. Viņa rakstīja vieglu, bet emocionāli un psiholoģiski trāpīgu prozu par attiecībām pēckara gados. Viņas romānos daudzas sievietes runāja par neapmierinātību, izjūtu – kaut kā pietrūcis, bet tajā laikā viņām nebija mehānismu, kā aiziet. Un te, manuprāt, ir tas, ko rāda mūsdienu statistika, – nevis to, ka šīs izjūtas ir jaunas, bet iespējas rīkoties ir citas. Agrāk sievietes palika nelaimīgās laulībās vai, ja bija iespēja, dzīvoja šķirti, bet juridiski palika precētas. Šobrīd izšķirties un dzīvot bez partnera ir daudz vienkāršāk juridiski, ekonomiski. Arī sabiedrības nosodījums par sievietes lēmumu iet prom vairs nav tāds kā pirms tikai divdesmit, trīsdesmit gadiem,» komentē Inese Putniece.
Klusēt un ciest?
Iespējams, sieviete pat ir teikusi vīram, kas viņu neapmierina, bet nav sadzirdēta. Visbiežāk sievietes runā par negodīgu darbu sadalījumu – bieži vien gan reāliem mājas darbiem, gan mentālo slodzi, kas nāk līdzi, lai visu par visiem atcerētos, noorganizētu un pārliecinātos, ka ir izdarīts. Paradoksāli, ka sievietes, kuras reāli daudz dara, tomēr nereti uzskata, ka viņas nevar šķirties, jo nemūžam neizdzīvos pašas. Bet dzīve reizēm parāda pretējo – piemēram, vīrs uz ilgāku laiku dodas strādāt uz ārzemēm. Vai tieši sieviete aizbrauc uz citu valsti līdzi nepilngadīgajam bērnam, lai viņš varētu attīstīt savu talantu. Un viņa saprot – es tieku galā! Savukārt, atsākot kopdzīvi ar vīru, saka: «Viņš grib, lai ir kā senāk, bet es jau esmu prom no tā…»
«Sanāk, ka iepriekš sieviete bija uzturējusi savu nevarības ideju, mazliet kā upura lomu. Un tad viņa ierauga, ka mēs viens otru, iespējams, esam izmantojuši – viņš vienā, es citā veidā –, taču mums nav bijušas līdzvērtīgas attiecības,» situāciju raksturo Inese Putniece. Sievietes tomēr ir pacietīgas un lielākoties pirms galējā soļa mēģina attiecības saglābt. Tomēr arī šie centieni, ļoti bieži vienpersoniski, ārkārtīgi izsmeļ. «Mēdz teikt – arī okeānam ir krasti. Ikviena cilvēka pacietībai ir limits, tā nav un tai nav jābūt bezgalīgai,» piebilst Inese Putniece. Pienāk brīdis, kad sieviete ierauga realitāti un pieņem savu ierobežojumu – lai ko es teiktu, lai kā rīkotos, ja otrs nepasper soļus pretī, es vairs nemēģināšu. Pietiek. Un eju prom. Reizēm sievietes saka – es vairs nevaru. Patiesībā tas ir – es vairs negribu. Tā drīkst būt, jo vienā brīdī sāc sevi pārtērēt un katrs nākamais solis ir sevis spīdzināšana. Tad, pat ja izdodas kaut ko no partnera izvilkt, izlūgties, beigās attiecības tik un tā būs toksiskas.
Jo samaksa, paliekot attiecībās, kurās vairs it nemaz negribas būt, sekos – iespējams, es pārstāšu cienīt otru cilvēku un arī sevi.
Aspekti, kas ietekmē
Ja ir kopīgi bērni, kas nu jau ir pusaudži vai pat pieaugušie un kam vecāki vajadzīgi daudz mazāk, partnerattiecībās top redzamāks, kāpēc mēs patiesībā esam kopā. Šis ir brīdis, kad partnerattiecību līgums nosacīti tiek pārrakstīts no jauna. Agrāk mūs galvenokārt saturēja kopā vecāku loma, bet, šim uzdevumam samazinoties, zūd attiecību jēga. Tieši tāpēc, kad bērni izauguši un partneri beidzot varētu ar baudu padzīvot sev un viens otram, nereti seko šķiršanās, jo viņus kā pāri patiesībā sen nekas vairs nesaista.
Nopietns brīdis ir arī, kad nomirst vecāki. Mēs pat neapzināmies, cik bieži mūs vada vēlme izpatikt mammas vai tēta īstajiem vai mūsu iztēlotajiem viņu uzskatiem. Kad vecāku vairs nav, zūd vajadzība saglabāt, piemēram, labās meitenes tēlu, sieviete uzdrošinās kritiski izvērtēt savas attiecības un, iespējams, no tām aiziet.
Panākumi karjerā ir vēl viens svarīgs punkts. Lai kādā jomā sieviete strādātu, aptuveni 45 gadu vecumā viņa sasniedz virsotni profesionālajā dzīvē. Protams, ir cilvēki, kas pierāda pretējo un pilnībā maina virzienu, bet tie ir izņēmumi, kas apstiprina likumsakarības. Lielākoties, ja esi gājis vienā virzienā, 45–50 gados bieži vien no speciālista kļūsti par savas jomas ekspertu, pie kura vēršas pēc padoma. Sievietei, kura karjerā bauda sava darba augļus, agri vai vēlu rodas jautājums: bet kā man klājas citās dzīves jomās? Ja partnerattiecībās viņa nejūtas apmierināta, kontrasts kļūst ļoti izteikts. Darbā ir atzinība, iespēja izvēlēties, darīt ar garšu, pieņemt lēmumus. Bet attiecībās – bēdu ieleja. Šādu kombināciju ir grūti stoiskā mierā paslaucīt zem tepiķa, sakot, ka tā vienkārši ir, un viss. Partnerattiecības tomēr ir viena no svarīgākajām dzīves jomām, kurās mēs vēlamies justies laimīgas. Mēdz teikt, ka pārī nav tik svarīgi skatīties vienam uz otru, bet vienā virzienā. Ir nepieciešamas kopīgas intereses. Ja katrs aiziet tikai savā virzienā, pastāv risks vienā brīdī pārstāt sarunāties. Īpaši, ja partneris nesaprot tavas aizraušanās, iespējams, par tām pasmejas vai kritizē. Kā kora koncerts var būt obligāts? Tas taču ir hobijs! Mums jābrauc pie mammas uz kartupeļu talku! Vai sieva aiziet uz fotosesiju un vīrs attrauc – nu kam tev tas? Un vēl tik dārgi? Vienreiz, otrreiz noraida, un trešo reizi vairs negribas neko teikt. Kad pazūd vēlme dalīties ar labo, priecīgo, atsvešināšanās notiek aizvien straujāk.
Pamatu vērtība
Pieaugušā vecumā cilvēki var vienoties, kā dzīvot kopā foršāk, viens otru atbalstot, skatoties vienā virzienā. Diemžēl reizēm ir jāatzīst, ka esošajās attiecībās nav īsta pamata, uz kā balstīt tālāko kopdzīvi. Ja tās jau sākumā ir bijušas vairāk kā projekts, nevis mīlošas attiecības, var gadīties, ka pietrūkst ķieģeļu, no kā tālāk būvēt kopīgo māju.
Reizēm cilvēki saka – nebija jau tas gluži salts aprēķins, skaidrs, ka partneris kaut drusku patika, tomēr īsti par mīlestību to arī nevar saukt. Pieslēdzās mazvērtības kompleksi (paldies dievam, vismaz vienam es patīku!), sabiedrības spiediens un varbūt arī pulkstenis pašas galvā (cik tad ilgi paliksi viena?), un, redz, te tāds labs cilvēks! Un tiešām – kaut kas jau arī sanāca labi: varbūt bērnus audzināt, varbūt kopīgu uzņēmumu izveidot, māju uzcelt vai iekopt dārzu. Šķita, ar to pietiek. Turklāt laiks skrien ātri, vīra un sievas ģimenes savienojas, abu pušu vecāki un citi radi kļūst par savējiem, un, lai gan īsti laimes nav, liekas – kā ir, tā jādzīvo.
Ir pāri, kuri izlemj inteliģenti turpināt laulību, iespējams, pat kopdzīvi, kaut gan patiesībā ir totāli attālinājušies viens no otra. Varbūt katrs guļ savā istabā, mājas spārnā vai – viens pilsētas dzīvoklī, otrs lauku īpašumā, vienojoties: ja rodas kāds blakus stāsts, iesaistītos uz mājām nevedam. Abi mierīgi turpina parādīties sabiedrībā kopā, palīdz viens otram. «Cilvēki to izvēlas, jo tā šķiet ērti. Tomēr šis komforts ir ilūzija. Mēs it kā nodrošinām taisnu līniju, homeostāzi, kā medicīnā saka. Bet, ja nav dzīvīguma, nav dinamiskas kustības, tad nav attiecību.
Tā ir emocionāla rezignētība pret otru cilvēku, un ilgtermiņā tas nestrādās. Kurā pusē un kad izšaus – tas ir tikai laika jautājums,» komentē Inese Putniece. Parasti viens no viņiem satiek mīlestību. Tas ir tik milzīgs spēks, ka pa gaisu aiziet visas pieklājīgās norunas.
Savukārt, ja sākumā ir bijusi milzīga kaislība, ļoti spēcīgas jūtas, tās gadiem nesaglabāsies tādas pašas, bet pārveidosies par tuvumu, uzticēšanos, atbalstu. Jūtas ar laiku transformējas – tas ir normāli. «Kad lielās kaislības norimst, rodas jautājums, kas paliek to vietā.
Atmiņas par «mūsu mīlestību» var noturēt.
Bet, ja pozitīvā nav daudz un attiecības bijušas toksiskas, tad pie kā turēties?» jautā Inese Putniece. «Ir nepieciešama godīga saruna. Mēs apsēžamies un vienojamies, kā mēs dzīvojam un kā mēs gribam. Tiesa, diemžēl tā ir ilūzija, ka arī šajā vecumā visi būs nobrieduši. Infantilitāte var būt gan vīriešiem, gan sievietēm. Tad nevarēs sarunāt ne nosacījumus, ne robežas. Bet idejiski – tikai saruna,» komentē Inese Putniece.
Pieredze. Divreiz vienā upē
Viņš bija mana brāļa labākais draugs, kurš vienā brīdī kļuva par manu draugu un tad – mīļoto. Mēs agri apprecējāmies, viņam kāzās pat bija vidusskolas izlaiduma uzvalks. Tikpat ātri mums pieteicās pirmais, tad otrais mazulis. Vecāki no abām pusēm mūs ļoti atbalstīja, arī mēs paši plosījāmies, lai veidotu karjeru, dzīvotu labāk.
Atskatoties tiešām varu teikt – mēs esam malači. Bez kredītiem uzcēlām māju, mums ir gudri, nu jau pieauguši bērni, mēs abi esam profesionāli realizējušies. Bet vienrīt pamodos vīram blakus, skatījos uz viņu un sapratu – ko, pie velna, es te daru? Mēs esam kļuvuši par kaimiņiem. Tā biju es, kas izvācās no kopīgās mājas. Mani nesaprata neviens, godīgi sakot, es pati arī ne, bet zināju, ka šādi vairs nevēlos dzīvot. Mēs oficiāli izšķīrāmies, un divus gadus es, varētu teikt, eksperimentēju ar savu dzīvi. Bija brīdis, kad pat tuvākā draudzene teica – vai nav par traku?
Tieši kopīgais draugu loks mūs saveda kopā vēlreiz. Parasti izvairījos no ballītēm, kur nojautu, ka varētu būt bijušais vīrs. Bet šīs bija bēres, nevis ballīte. Pēc ceremonijas draugi mani ievilka kafejnīcā uz glāzi konjaka, tur bija arī viņš. Skumjais notikums, dalīšanās ar siltām atmiņām par aizgājušo draugu – šis kontrasts mani it kā nolika paskatīties uz situāciju no cita leņķa, un
es no visas sirds sajutu, ka patiesībā ilgojos pēc bijušā vīra.
Un ne jau tāpēc, ka man nav sanācis satikt kādu citu, bet tāpēc, ka tagad pati esmu kļuvusi citāda. Jā, viņš nav romantiskais dzejnieks, bet patiesībā viņā ir tik daudz man dārga. Ne uzreiz, bet pēc vairākām garām, naksnīgām pastaigām mēs pat nolēmām apprecēties otro reizi. Bērni par šo mūsu lēmumu bija vēl vairāk pārsteigti nekā toreiz, kad teicu, ka šķiramies. Saka – divreiz vienā upē nevar iekāpt. Jā, jo gan upe ir aizplūdusi un cita, gan es esmu mainījusies. Bet, ja mums abiem tā der, kāpēc ne?
Vairs nekad!
Ļoti bieži sieviete pēc šķiršanās uzplaukst, jo viņai ir atbrīvojušies resursi – laiks, enerģija. Viņa sāk studēt, atrod hobijus, sāk sportot, iepazīstas ar cilvēkiem ar līdzīgām interesēm. Tomēr pēc laika nedroši var ieskanēties jautājums – kā būtu ar kādu iepazīties un mēģināt veidot attiecības? Dažas ar saukļiem, ka nevēlas nevienu savā pēc lavandas smaržojošajā guļamistabā laist izmētāt zeķes, šo kluso balstiņu patriec.
Te gan ir vērts papētīt, kāpēc man ir šāda reakcija. «Reizēm sieviete it kā klaji kritizē savu bijušo partneri, bet nez kāpēc citas attiecības neveido, jo, ja tā ieskatās, citam partnerim telpa nav atbrīvojusies. Kā jaunais var ienākt, ja es visu laiku it kā vēl dzīvoju ar iepriekšējo? Vienalga, caur kādu prizmu – tikai savā fantāzijā, fotogrāfijās pie sienas vai reāli ik pa laikam palūdzot kādu pakalpojumu, piemēram, aizvest mašīnu uz remontu vai kaut ko pielabot dzīvoklī. Te būtu svarīgi saprast, kāds ir mans sekundārais labums no šīs situācijas, kāpēc es izdaru šādas izvēles.»
Varbūt tomēr?
Citas sievietes, apzinoties, ka tas, iespējams, nebūs vienkārši, jo skaidrs, ka attiecībās vienmēr būs jāpielāgojas, tomēr izlemj riskēt un mēģināt iepazīties ar jaunu partneri.
Inese Putniece: «Man šķiet, ka labas attiecības ir vērtība. Noteikti. Jā, draugi, citi tuvi cilvēki, arī mājdzīvnieki var dot daudz, tomēr šīs saites nekad nevarēs aizstāt dzīvesbiedru. Jau no dzimšanas katrā cilvēkā ir dabiska vēlme veidot ciešas, tuvas attiecības, piesaistīties. Mēs gribam dalīties ar dzīvi. Ne velti saka – priekos un bēdās, tas nav tikai par vientulības kliedēšanu. Labajā variantā tas viens, vienīgais, mans cilvēks ir, kuram es varu piezvanīt, gan lai pateiktu, ka notikusi nelaime un man vajag palīdzību, gan tāpēc, ka redzēju kaut ko amizantu un man gribas to pastāstīt. Un viņam – tāpat man. Tas ir mīts – ja ir spēcīgas jūtas, attiecības automātiski veidosies viegli. Katram ir savi ieradumi, pārliecības, tos salāgot var nebūt ātri. Toties šajā vecumā pielāgošanās notiek apzinātāk, un, ja attiecības izdodas izveidot, tās bieži ir labākā kvalitātē. Tajā pašā laikā – mēs nevaram dabūt garantijas talonu. Protams, ka var arī nesanākt.»
Šūpolēs pa vidu
Kādreiz sieviete savā ziņā bija ieslodzīta laulībā. Tagad – kaut kas nepatīk, eju prom! Iespējams, stāsts ir par zelta vidusceļu. Nepieņemot nelaimīgu laulību par aksiomu, tomēr apzinoties, ka visās attiecībās būs jāsastopas ar kompromisiem. «Tomēr es nekad nenosodīšu cilvēku, kurš izlēmis aiziet. Mēs nevaram zināt, kādus iekšējos lokus viņš jau sen ir izgājis. Un, lai arī otrai pusei tas bieži it kā ir pārsteigums, ja arī viņš būtu godīgs, tas noteikti nav noticis negaidīti,» teic Inese Putniece.
Pieredze. Ja nav, tad nav. Ja ir – labas
Izšķīros gandrīz pēc 17 gadiem laulībā, pietrūka divu mēnešu. Šobrīd vienīgais jautājums, uz kuru man nav atbildes, – kāpēc neaizgāju agrāk? Biju iedomājusies, ka esmu unikāla un šo neviena nesaprasto ģēniju sapratīšu, piejaucēšu un viss mums būs labi.
Jā, man bija ārkārtīgi interesanta dzīve kopā ar bijušo vīru, es daudz redzēju un piedzīvoju. Bet arī ļoti vientuļa. Viņš daudz bija prom savos darbos. Bet, kad bijām blakus, mums gandrīz nebija seksuālu attiecību, jo tās viņam šķita dzīvnieciskas. Paldies manām auglīgajām olnīcām, kuras izmantoja nereti vienīgo iespēju gadā: man ir divi bērni! Kā sieviete es jutos atstumta un negribēta. Viņam vienmēr bija arī skaidra pārliecība, kur un kā viņš grib dzīvot, savukārt es visam piekritu un sekoju. Tikai pēc laika saprotot, ka man klājas grūti viņa izvēlētajās, skaistajās, bet no cilvēkiem izolētajās vietās, teicu, ka gribu pārcelties. Mani apsauca, ka esmu nepateicīga, jebkura sieviete būtu laimīga dzīvot šādā mājā. Vienā no viņa krīzēm, kad viņš jau divas nedēļas nerunāja ne ar mani, ne bērniem, es sapakoju mantu minimumu, piezvanīju draudzenei, kura pa vasaru nedzīvo pilsētas dzīvoklī, pasaucu līdzi bērnus un aizbraucu.
Viņš neticēja, ka es varētu aiziet. Sākumā par to pat smējās.
Bet laikam es tiešām biju nokļuvusi līdz savai galējai robežai, burtiski fiziski jutu sienu un zināju, ka vairs nesperšu nevienu soli, lai atjaunotu vai uzturētu attiecības ar šo vīrieti. Sākumā viņš mani apbēra ar rozēm, tad – lamām un emocionālo teroru. Bet esmu pateicīga liktenim, ka piedzīvoju arī īsu viņa godīguma mirkli, – viņš raudāja un atzina, ka ir redzējis manu ieguldījumu attiecībās. Tas bija skaisti, it kā puzles pēdējais gabaliņš iekrīt vietā. Šķiet, gadu, pusotra pēc šķiršanās domāju, ka tā arī palikšu viena. Bet pamazām, pamazām – un te nu es esmu, jau četrus gadus jaunās attiecībās. Un tagad es droši zinu – nē, es negribēju būt viena. Es vienkārši negribēju vēlreiz iekulties dvēseli izēdošā stāstā.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par diskusiju un problēmrakstu cikla «Sievietes izaicinājumi» saturu atbild Žurnāls Santa.
