Rīga +12°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Mamma nesen atcerējās kādu notikumu. Reiz tētim par labu darbu kolhozā uzdāvināja kristāla bļodu. Mūsmājās nevienas citas kristāla bļodas nebija – šī vienīgā. Mamma, bļodu ieraudzījusi, saprata – ātri jāliek bufetē, ka nesaplīst. Šito bēdu – būs pagalam!
Visi trauki bufetē tika sakombinēti ap kristāla bļodu, ko nolika tālākajā stūrī.
Reiz kādos svētkos, kad laikam jau kādi smalkāki ciemiņi ieradās (tātad – īpašajā gadījumā), mamma saņēmās bļodu tomēr uzlikt galdā, bet visu viesību laiku nervozēja – ka tik nu kādam neizslīd no rokām, ka tik nesaplīst! Un pēc svētkiem bļodu ātri nolika atpakaļ drošajā vietā bufetes tālākajā stūrī.
Nesen šo notikumu apspriedām ar māsām un mammu. Kā tā var būt: kamēr bļodas nebija, bez tās itin labi varēja iztikt, bet nu – kreņķi vien, jāsargā no saplīšanas, citādi būs sajūta, ka ir baigais zaudējums. Vecākā māsa gan secināja, ka līdz ar kristāla bļodas ielikšanu bufetē mamma ieguvusi jaunu lomu – viņai parādījusies spēja kontrolēt nelāgus notikumus, nu vismaz tos, kas saistīti ar bļodas saplīšanu.
***
Bet vispār šo rakstu, domādama par to, ka mamma bļodu glabāja īpašajiem gadījumiem. Jo… arī man ir lietas, ko glabāju tieši šādam mērķim. Esmu ievērojusi – mans vīrs, ja nopērk jaunu kreklu, tūliņ pat norauj visas cenu zīmes un jau nākamajā rītā velk mugurā. Es tā nekad nedaru. Nopērku, nolieku, lai pastāv, lai pagaida, un tad pirmoreiz velku mugurā kādā īpašā gadījumā.
***
Izstāstīšu par vannas bumbu. Tas bija sen, pirms gadiem 20, kad vēl dzīvoju Balvos. Darbavieta katram darbiniekam Ziemassvētkos dāvanā pasniedza vannas bumbu – Balvos tādas tolaik nevarēja dabūt, tikai Rīgā, tāpēc tas tiešām bija kas īpašs. Citas meitenes savu vannas bumbu izmēģināja un dalījās sajūsmā, bet es teicu – nē, nē, es savu taupīšu īpašajam gadījumam.
Noformulējusi tik cēli, nevarēju taču to iemest vannā kādā parastas darbdienas parastā vakarā!
Ik pa laikam kāda kolēģe atcerējās un paprasīja: vai tas īpašais gadījums ir atnācis – vai esmu jau bumbu izmēģinājusi? Bet nē – īpašais gadījums nenāca un nenāca. Un tad izlēmu – pietiek! Neko negaidīšu, vienkārši paņemšu bumbu un iemetīšu vannā parastās darbdienas parastajā vakarā. Pielēju vannu ar ūdeni. Svinīgi un ar grūtībām noknibināju bumbas plastmasas iepakojumu. Dāvanas derīguma termiņš bija beidzies pirms diviem gadiem, bet man likās – nekas. Vispirms bumba nogrima.
Vienkārši pazuda vannā – nebija ne šņākšanas, ne putošanas, ne virpuļošanas pa vannu, par ko tā sajūsminājās kolēģes.
Bumba nogrima kā zemūdene, un pēc brīža virs ūdens kusli pacēlās krāsains eļļas plankums. Tas tiešām bija īpašs gadījums – ar kausiņu nosmēlu, izlēju un gāju vannā.
***
Tā saucamie īpašo gadījumu gaidītāji un gaidītājas man gadās joprojām. Krēmi, kas nav pat izpakoti no kastītes. Kleitas ar visām cenu birkām. Arī kurpes, no kastes neizņemtas. Vai patiešām glabāju kādam sevišķajam mirklim? Nē. Man vienkārši šīs lietas vēl nevajag, un manī nav vēlmes kaut ko iztērēt tikai tāpēc, ka man tas ir.
***
Tavā skapī glabājas pilnīgi jaunu palagu, pārvalku un dvieļu kaudze, kamēr lietojamie no mazgāšanas jau spīd cauri? Kuru ābolu tu ņemsi, ja no visas lielās kastes viens ir iebojājies? Gan jau bojāto, lai neaiziet postā! Bet rīt ir iebojājies cits, un tā tu visu laiku ēd bojātos ābolus, pie labajiem pat netiekot. Varbūt tomēr vari dzīvot kripatiņu labāk?
***
Esmu domājusi – no kurienes rodas šāda īpašība. Kāpēc citi iztērē vairāk, nekā viņiem ir, bet citi pietaupa un reizēm, atzīsimies, pat par daudz? Šovasar par to aizrunājos ar folkloristi Inesi Krūmiņu. Tas, ko viņa pateica, man nebija ienācis prātā.
Mēs katra vairāk vai mazāk sevī nesam paaudžu mantojumu septiņos augumos.
Visticamāk, manī spilgti izpaužas gēns, kas glabā senču pieredzi par grūtiem laikiem, kad tiešām nekā nebija, kad sievas palika vienas, jo vīri aizgāja karā un nepārnāca, kad putra nudien bija no cirvja kāta jāvāra un kurpes uzvilka tikai pie baznīcas. Pieticības gēns.
Vai tagad, pēc sarunas ar Inesi, esmu atvērusi dāvanās saņemtos sejas krēmus un ziežu tos uz papēžiem? Nebūt nē! Toties zinu, ka tas, visticamāk, ir stāsts par manu vecmammu, kas palika viena ar četriem maziem bērniem, jo vīrs aizgāja taisaulē.
Tas ir stāsts arī par manu vecvecmammu, kas dzīvoja pieticībā, un par vēl tālākiem senčiem, kur arī nav ne kungu, ne ķēniņu.
Vai gribu tikt vaļā no sava senču mantojuma, sākt šķērdēties, tēlot modes dāmu un ēst restorānos? Ziniet, nē. Drīzāk esmu no sirds pateicīga savām vecmāmiņām septiņās paaudzēs par šo ne par kādu naudu nenopērkamo sajūtu – ka man nevajag vēl un vēl, jo pilnīgi viss man jau ir.
