Rīga +14°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Patiesībā man nav piparu gāzes baloniņa. Bet es labi protu pateikt nē, un viens no maniem mīļākajiem teicieniem, iztulkots latviski, skan šādi: «Nē ir pabeigts teikums.» Jo arī viens vārds var būt pabeigts teikums. Apkārtējiem, iespējams, tas nav īpaši ērti, bet tev pašai – izcili komfortabli. Tiesa, ne vienmēr. Ir bijušas reizes, kad arī pašai tas nepavisam nav izcili komfortabli. Pastāstīšu par vienu no tām.
***
Man ir paziņa, kuras hobijs ir pilotēt privātās lidmašīnas un nevis vienkārši kaut kur, bet – Šveicē. Burvīgajā, skaistākajiem kalniem Dieva noskūpstītajā Šveicē. Katra mūsu sarakste beidzās ar vārdiem: «Kad tu atbrauksi uz Šveici, mēs izlidosim virs Alpiem!»
Aplūkojot viņas fotoreportāžas no lidojumiem, domās jau skatīju, kā traucamies pāri sniegotajām kalnu grēdām, kā man paveras elpu aizraujoši skati un no netveramā skaistuma iesmeldzas sirds.
Nepagāja ilgs laiks, un kādā agra pavasara svētdienā kopā ar citiem paziņām virpuļojām pa Francijas līkumotajiem kalnu ceļiem, lai pēc nieka pusstundas brauciena būtu Šveicē, kur jau gaidīja lidošanas entuziaste, gatava savā mazajā lidmašīnā vest mūs aizraujošā piedzīvojumā. Mēs lidosim virs Monblāna! Zinu, ka daudzi tur izcīna fiziski smagas cīņas un uzvar sevi visgrūtākajos pārbaudījumos, bet man šis kalns saistās ar mīlestību, mīļoto vīrieti un viņa sapņa piepildījumu.
Neieslīgšu detaļās, bet Monblāns man ir romantiskākais kalns pasaulē.
Tajā burvīgajā svētdienas rītā Šveices debesis bija dzirdi zilas, saule spoža un Monblāns neliela lidojuma attālumā. Glīti nopozējam pie mazās baltās lidmašīnas, paziņa apsēdās tās aizmugurē, es – priekšā (lai labāk visu varētu redzēt) blakus otrajam pilotam, kurš torīt, izrādījās, ir pirmais pilots, un – mazā lidmašīna cēlās arvien augstāk. Labajā pusē, aptuveni desmit centimetru attālumā no manis, bija lidmašīnas durvis, kas aizvērās aizdomīgi līdzīgi tēva vecā Moskviča durvīm manā bērnībā, kreisajā pusē – absolūti koncentrējies francūzis, priekšā Šveices debesis un zeme…
Bet aizmugurē – manas paziņas balss: «Tev ir slikti?» – «Jā, slikti.» – «Laižamies lejā?» – «Jā, laižamies lejā.» Aizžmiegtām acīm sēdēju savā priekšējā krēslā, no kura vislabāk var visu redzēt (arī to, cik augstu esam), un es pie sevis domāju, ka šis ir ilgākais lidojums manā dzīvē.
Saprotiet, lidmašīna nav nekāds autobuss, kurš var strauji nobremzēt un apstāties, ja kādam kļuvis slikti.
Lidmašīnai, lai nolaistos, vajadzīgs brīdis laika. Gaisā pavadījām minūtes divdesmit. Manās sajūtās šis laiks nav izmērāms. Paziņas roku šausmās biju saspiedusi bāli sārtu.
***
Reizēm jāsaka nē. Pat tad, ja kāds ļoti gribējis tevi iepriecināt, izvizinot virs Monblāna. Neviens – arī es pati – nevarēja paredzēt, ka tā jutīšos. Parastajos aviolidojumos tā nekad nenotiek – izbaudu brīdi, kad lidmašīna paceļas, un bieži vien jau drīz aizmiegu. Man patīk lidot. Bet, izrādās, ne mazās lidmašīnās. Sēdēju tur bāli zaļa, taisījos ģībt un pat nespēju atvērt acis.
Un, godīgi sakot, pēc tam priecājos par sevi – par to, ka pateicu nē, nevis spītīgi mēģināju sevi pārvarēt, lai, fiziski juzdamās slikti, tomēr censtos lidojumu izturēt.
Jā, es apzinājos, ka atņemu sev notikumu, kam vajadzēja būt aizraujošam un unikālam. Vai tajā marta svētdienā, sēžot lidlauka kafejnīcā un skatoties savu paziņu laimīgajās sejās, kuri sajūsmas pilni atlidoja no Monblāna aplūkošanas klātienē, man bija žēl, ka nepārvarēju sevi? Jā un nē. Nu, protams, jā un nē.
Bet man noteikti nav žēl, kad lielveikalā, pērkot ēdienu plastmasas trauciņā un pamanot, ka pārdevēja procesa laikā tur pamanās ielikt arī savus pirkstus, saņemos pateikt: «Nē, šo es nepirkšu, lūdzu, ielieciet citā trauciņā!» Vai – kad sava friziera atvaļinājuma laikā aizgājusi pie cita un ieraudzījusi, ka man uz galvas top kaut kāds brīnums, pasaku: «Nē, es nekur neiešu, kamēr nesakārtosiet to, kas šobrīd ir uz manas galvas.»
Reizēm nē prasa lielāku saņemšanos, nekā tikai aizrādīt par pirkstiem salātu trauciņā.
Ir bijis arī tā, ka profesionālās, turklāt hierarhiskās attiecībās mans «nē, šo es nevaru akceptēt» varētu būt konkrēto profesionālo attiecību beigas. Bet tās nav bijušas beigas, tieši pretēji – šāda saruna ir bijusi pamats ļoti labām koleģiālām attiecībām, kur tieku sadzirdēta es un, kur man ir iespēja ieraudzīt otru pavisam citā gaismā.
Dažkārt nē ir nozīmējis nepeldēt pa straumei. Pavisam triviāli – jau kādu laiku nelietoju alkoholu. Nekādu, nekad un nemaz. Un, protams, ka ir ballītes un pasākumi, kur «nē, paldies» kā atbilde uz piedāvāto vīna vai kokteiļa glāzi liek uzklausīt virkni jautājumu – sākot no iespējami gaidāmā ģimenes pieauguma līdz daudz bēdīgākiem scenāriju variantiem. «Nē, paldies!»
***
Nē ir labs vārds. Tas notur robežas. Un vēl vairāk tas notur mugurkaulu. Un man nav žēl, kad kāds pasaulei pateikts nē kļūst par sev pateiktu jā.
