Kas ir karpālā tuneļa sindroms?

Karpālais kanāls jeb karpālais tunelis ir visiem – plaukstas pamatni veido plaukstas pamatnes jeb karpālie kauli, starp kuriem ir novilkta karpālā saite. Tā ir slēgta telpa ar noteiktu tilpumu, kurā atrodas deviņas pirkstu saliecējcīpslas, kas atbild par pirkstu saliekšanu. Starp šīm deviņām spēcīgajām cīpslām karpālajā tunelī atrodas vidusnervs jeb nervus medianus. Karpālā tuneļa sindroms ir patoloģisks stāvoklis, kad šajā tunelī pieaug spiediens un, ja cīpslām tas lielas problēmas nerada, nervs to jūt, jo paaugstinātā spiediena dēļ asinsrite sāk samazināties un attīstās karpālā tuneļa sindroms. 

Gan tiem, kas birojā, gan tiem, kas dārzā

Karpālā tuneļa sindroms trīs reizes biežāk attīstās sievietēm nekā vīriešiem, un viens no iemesliem ir menopauze, kas saistīta ar hormonālajām, tostarp saišu stingrības, izmaiņām. Taču kopumā šīs problēmas biežākais iemesls ir ilgstoša, hroniska pārslodze. Riska grupā ir cilvēki, kas ikdienā strādā ar rokām un visu laiku noslogo pirkstus. Tā ir ļoti liela cilvēku grupa – visi biroju darbinieki, pavāri, celtnieki, amatnieki, dārznieki un daudzi citi. 

«Visvairāk cīpslām nepatīk monotonas un atkārtotas kustības. Tās noved pie iekaisuma ne tikai saliecējcīpslās, bet reizēm arī atliecējcīpslās. Piemēram, ja cilvēks visu dienu cep kotletes – esmu saticis tādus pacientus – un visu dienu jāatkārto viena un tā pati kustība, protams, ar laiku sākas iekaisums, un karpālais tunelis ir riska vieta, jo, kā jau minēju, tur ir ierobežota telpa ar noteiktu tilpumu. Tāpēc saliecējcīpslas sāk iekaist, pietūkst to apvalki un nervam nav, kur likties. Tas tiek nospiests, spiediens karpālajā tunelī paaugstinās, nerva asinsrite samazinās, un sākas problēmas. Pierādīts, ka karpālā tuneļa sindroma risku palielina arī citi faktori – liekais svars, cukura diabēts, smēķēšana. Tāpat vienmēr saviem pacientiem vaicāju gan to, kāda ir viņu ikdienas nodarbošanās, gan kādi ir hobiji – vai tā ir adīšana, rosīšanās dārzā. Tas norāda, kāda varētu būt situācija un cik liels ir slimības risks,» skaidro plastikas ķirurgs.  

No tirpšanas līdz sāpēm

Sākumā, kad nervs ir saspiests, cilvēks jūt pirkstu notirpumu vai to, ka pa pirkstiem skrien skudriņas – medicīnā tās sauc par parestēzijām. Tās vēl nav sāpes, bet nepatīkama, durstoša sajūta. Tirpšana jūtama pirmajos trijos pirkstos pincetes tvēriena laikā. Mazais pirksts šīs problēmas gadījumā nav skarts, ceturtais – daļēji: vienam vairāk, citam mazāk. Sindromam progresējot, pievienojas sāpes, kas izteiktākas ir naktī, traucējot miegu. Vēlāk, ja cilvēks nevēršas pie ārsta, attīstās pirkstu motorikas traucējumi. Visvairāk cieš īkšķa pamatnes muskuļi, kas nodrošina īkšķim pilnvērtīgu kustēšanos. Ja šie muskuļi jau ir izdiluši, tas nozīmē, ka problēma ir ielaista. Tāpēc doties pie ārsta vajadzētu laikus, jo tad var palīdzēt vislabāk. 

«Interesanti, bet pacientu sūdzības un sāpju intensitāte, kā arī ilgums bieži vien nav saistīti ar slimības smagumu, kādu uzrāda izmeklējumi. Ir cilvēki, kas atnāk pie ārsta ar sūdzībām, lai gan izmeklējumi rāda, ka nervam vēl ir viegls bojājums, un ir tādi, kas meklē palīdzību tikai tad, kad izmeklējumi apliecina, ka jau ir iestājies muskuļa izdilums. Diemžēl šādā brīdī palīdzēt ir grūti, un, pat veicot veiksmīgu operāciju, dažkārt kāda nerva daļa nespēj atjaunoties. Tāpēc pie ārsta jāiet laikus, turklāt ļoti svarīga ir arī profilakse, lai līdz problēmai nenonāktu,» uzsver Vadims Ņefjodovs.

Ko iesākt? 

Pamatā ar karpālā tuneļa ārstēšanu nodarbojas plastikas ķirurgi. Svarīgākā ir klīniskā apskate un saruna ar pacientu, bet no izmeklējumiem – ultrasonogrāfija un neirogrāfija, kas uzrāda nerva bojājuma stāvokli. Ko tālāk? 

Vadims Ņefjodovs uzsver, ka ārstēšana vienmēr sākas un beidzas ar fizikālo rehabilitāciju: «Ja ilgi sēžam ar saliektu muguru un noapaļotiem pleciem, mugura sāk sāpēt un gribas to pastaipīt un iztaisnot. Līdzīgi ar roku cīpslām, īpaši saliecējcīpslām. Tādēļ pēc ilgstošas strādāšanas tās jāizstaipa. Otrkārt, lai pastieptu nervus, jāveic specifiski vingrinājumi, kurus parāda un pareizi izpildīt iemāca ergoterapeiti un fizioterapeiti. Tāpēc visiem saviem pacientiem neatkarīgi no bojājuma stadijas iesaku fizikālo rehabilitāciju. Slimības sākumā var lietot arī nakts ortozes, kas neļauj plaukstu un pirkstus savilkt dūrē, bet notur iztaisnotā stāvoklī – arī tas palīdz. Ja ir attīstījies karpālā tuneļa sindroms, medikamenti īsti nepalīdzēs. Jā, daļa lieto zāles, kas mazina neiropātiskās sāpes, bet tā ir simptomātiska ārstēšana, kas slimības gaitu neuzlabo. Arī nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu efektivitāte šajā gadījumā nav pierādīta. Reizēm diskomforta mazināšanai cilvēki smērē dažādus gelus un ziedes. Taču, ja pretsāpju medikamentu uzziež uz ādas, tas līdz cīpslām nekādi netiek. Ja mūsu āda būtu tik caurlaidīga, tas radītu nopietnas problēmas, jo viena no ādas pamata funkcijām ir pasargāt organismu no ārpasaules kairinājuma. Tāpēc, ja vēlas, pretsāpju gelus var ziest, taču situāciju tie būtiski neuzlabos.»  

Palīdz blokādes

Nākamais solis ir pretiekaisuma steroīdu injekcijas jeb blokādes. Vieglākā slimības stadijā parasti pietiek ar vienu, reizēm divām blokādēm. Ja nepieciešamas vairākas, starp tām noteikti jābūt pārtraukumam – minimums, trim mēnešiem, bet labāk vēl vairāk. Ja blokāde nepalīdz, jāplāno operācija. Dažkārt cilvēki bažījas, ka blokādes veikšana var ietekmēt jušanu pirkstos, taču šīm bažām nav pamata. Svarīgākais ir noskaidrot, vai cilvēkam nav alerģijas pret medikamentiem, īpaši lokālās anestēzijas līdzekļiem, – mūsdienās gan alerģija pret lidokaīnu ir ļoti reti sastopama. 

Kā skaidro plastikas ķirurgs, pirmās dienas pēc blokādes injekcijas vieta var būt jutīga, var parādīties tūska, bet pēc nedēļas vai divām vairākums jūt uzlabojumu. Atkarībā no slimības stadijas ieguvums, protams, atšķiras, tāpat kā atšķiras, cik ilgi blokāde palīdz. Vidēji blokādes efekts saglabājas pusgadu, bet būtiski arī tas, ko cilvēks pēc tās dara. Proti, vai sāk rehabilitācijas pasākumus, kas ir vitāli svarīgi, vai atkal atsāk fiziski smagi strādāt, jo skaidrs, ka mainīt profesiju un darbavietu nav tik vienkārši. Ja stāvoklis neuzlabojas, jāplāno operācija, un patiesībā lielākā daļa pacientu ar karpālā kanāla sindromu līdz tai arī nonāk. Ja cīpslu iekaisums ir sācies, pavisam no tā atbrīvoties nav iespējams. To var apārstēt, bet, līdzko ir lielāka slodze, atkal rodas iekaisums. 

Risinājums – operācija

Tās būtība ir pāršķelt karpālo saiti, lai telpa vairs nav slēgta un saturam ir, kur izplesties. Tad spiediens strauji mazinās un tūska uz nerva vairs nespiež. Ja nav kontrindikāciju, operāciju veic lokālajā anestēzijā – tā ilgst vidēji 20 minūtes, un cilvēks pēc operācijas dodas mājās. Vai operācija nozīmē, ka karpālais tunelis problēmas vairs nesagādās? Ļoti reti aprakstīti gadījumi, kad karpālais tunelis saaug atpakaļ. Uzlabojuma nebūs arī tad, ja cilvēks pēc operācijas nenodarbojas ar rehabilitāciju, bet uzreiz atgriežas dārzā ravēt nezāles. Taču problēma ir nevis tajā, ka nervs nav atbrīvots, bet tajā, ka viss operācijas lauks ir sarētojies. Šādi gadījumi ir bijuši, un tad vajadzīga atkārtota operācija, lai atbrīvotu rētaudus. 

Ļoti būtiskas ir arī pirmās divas nedēļas pēc operācijas, kamēr dzīst brūce. Tā regulāri ir jāpārsien, to nedrīkst slapināt, smērēt, nedrīkst veikt fiziski smagu darbu. Taču pirksti ir jāsāk kustināt, vēlākais, jau nākamajā dienā pēc operācijas. Mierīgi, nesteidzīgi, bez noslodzes, bet pirksti ir jākustina. Šuves parasti izņem divas nedēļas pēc operācijas. Ierastajā ikdienas režīmā var atgriezties trīs nedēļas pēc operācijas. Protams, uzreiz nevajag skaldīt steriem malkas vai piedalīties biešu ravēšanas talkā, bet veikt ikdienas pienākumus gan var. Savukārt rētošanās process, kamēr rēta pilnībā ir noformējusies, ilgst apmēram pusgadu – to ierasts redzēt kā baltu švīku uz ādas. 

Kā pasargāt rokas?

Protams, jāievēro vispārēja ergonomika, ik pēc 20–30 minūtēm pārtraucot darbu, atpūtinot un izvingrinot pirkstus. Tomēr vissvarīgākā gan profilakses, gan ārstēšanas daļa ir rehabilitācija. Ikvienam vajadzētu būt fizioterapeita uzraudzībā, tāpat kā esam ģimenes ārsta uzraudzībā. Un šai sadarbībai vajadzētu būt, jau sākot no pusaudža vecuma. Ticiet, ir tā vērts, jo pats regulāri apmeklēju fizioterapeitu. Plaukstas pamatnes un pirkstu vingrinājumus var izpildīt, arī sēžot pie galda vai mašīnā un gaidot luksoforā iedegamies zaļo gaismu. Tam nevajag speciāli ieplānot laiku vai iegādāties papildu aprīkojumu – var vingrot, neatraujoties no ikdienas gaitām.

Sadarbībā ar