Mamma cietumā un mūžīgais trūkums
«Esmu dzimusi Madonas rajona Mārcienas pagastā, bet bērnībā izceļojos pa pusi Latvijas, jo nāku no nelabvēlīgas ģimenes,» PDz stāsta iepazīšanās šovā Ēdienkartē randiņš iepazītā Sveta Ceruka. «Mammu maz atceros, jo viņa nekad nebija mājās, ik pa laikam sēdēja cietumā zādzību dēļ,» atminas 63 gadus vecā raidījuma dalībniece, kura izceļas ar labi trenētu augumu. Pie tāda tikusi, astoņus gadus cītīgi apmeklējot sporta zāli.
«Ģimenē bijām trīs bērni – katrs no sava tēva. Mani, divus gadus vecāku brāli un četrus gadus jaunāku māsu uzaudzināja vecmamma. Tēvu neesmu satikusi. Zinu tik, cik stāstīja vecmamma – ka viņš esot ukrainis. Brāļa tēvs bijis uzbeks, bet māsas – latvietis,» savu dzīvesstāstu atklāj Sveta. «Septiņu gadu vecumā kopā ar brāli un māsu nonācu bērnunamā Daugavpilī, vēlāk – Tukuma bērnunamā. Ik pa laikam atgriezos mājās. Lielākoties tas sakrita ar mammas atbrīvošanu no cietuma. Kādu laiku padzīvoju pie vecmammas, līdz mamma atkal apzagās,» viņa stāsta.
«Arī par skolām, kurās mācījos, atmiņas saglabājušās sliktas. Tie bija padomju laiki, mēs ar brāli un māsu skolā bijām visnabadzīgākie un tikām saukāti par zagles bērniem. Ziemā brālis slēpošanas stundā piedalījās ar kedām, un visa klase par viņu smējās. Tikai viens klasesbiedrs mani aizstāvēja, teica citiem – bērni vecākus neizvēlas. Joprojām viņam esmu pateicīga par to,» saka Sveta.
Palika bez dzīvokļa
Mammai tā arī neizdevās atgriezties normālā dzīvē. «Kad man bija 16 gadi un mamma kārtējo reizi iznāca no cietuma, jautāju – kāpēc mums visu laiku lika ceļot pa bērnunamiem, kamēr citi bērni, kuru vecāki bija miruši, varēja dzīvot pie vecvecākiem?
Mamma atzinās – viņai tā rīkoties iemācījusi advokāte, lai tiesas acīs izskatītos kā māte, kura rūpējas par saviem bērniem. Bērnunamā skaitījos bērns, kurš bez vecākiem ir tikai uz laiku. Mamma mums nodarīja lielu ļaunumu. Kad citiem bērnunama bērniem valsts piešķīra dzīvokli, mums nekas nepienācās.
Kā vientuļajai mātei viņai par mums trim maksāja bērnu naudu. Kad nesēdēja cietumā, mēdza tai aiziet pakaļ un neatgriezās, kamēr nenotērēja,» atminas Ceruka.





















































































































