«Dziesma ir tik emocionāla tāpēc, ka mammas vairs nav,» intervijā IEVAI saka Jānis.
«Es par savu bērnības ģimeni līdz šim neesmu daudz runājis. Pēc mammas aiziešanas pagājuši četri gadi. Viņa divtūkstošo gadu sākumā cieta autoavārijā, bija smagas operācijas, lai viņu izglābtu, tomēr izdevās. Bet tad nāca cita slimība, un vairs neko nevarēja izdarīt. Tā bija ļoti grūta pieredze – skatīties, kā tuvs cilvēks lēnām dziest. Tās atvadas jau bija krustu šķērsu izsāpētas un izdomātas. Ir grūti, ja cilvēks aiziet pēkšņi, bet mokoši ir arī ļoti ilgi atvadīties, ja tu redzi nenovēršamas beigas. Gribi palīdzēt, bet saproti, ka tas nav tavos un neviena cita uz šīs zemes spēkos,» tā Aišpurs.
Pilnu sarunu ar mūziķi lasi šeit:





















































































































