Rīga +7°C 
Pilsētā ar kaolīna smaržu
Marta Ģibiete pabijusi tradīcijām bagātā mākslinieku rezidencē Ķīnas pilsētā Dzjindežeņā, kur meklējami aizsākumi slavenajam Ķīnas porcelānam. «Tur sabrauc mākslinieki no visas pasaules, dalās pieredzē un rada mākslu,» Privātajai Dzīvei stāsta Marta. Daļa rezidencē tapušo darbu palikuši Ķīnā, bet daļa šopavasar priecēja galerijas Istaba apmeklētājus.
«Pirms devos uz porcelāna galvaspilsētu, lasīju kāda britu keramiķa eseju – viņš rakstīja, ka Dzjindežeņā pat ielās jūtama kaolīna smarža. Tas ir materiāls, kas nepieciešams, lai rastos porcelāns. Atcerējos šo frāzi, kad gāju pa lietus samitrinātu asfaltu, un tik tiešām tur viss smaržo pēc kaolīna.» Lai gan Ģibiete ar porcelānu nestrādā, iespēja izpausties dota arī stikla māksliniekiem. «Mani uzaicināja tāpēc, ka darbojos savā autortehnikā ar kausēto stiklu, bet rezidencē vairāk strādāju pūstā stikla tehnikā. Ar ķīniešu sarūpētajiem darba galdiem tas bija vieglāk realizējams. Viņi iedvesmojas no visa labākā pasaulē, un arī rezidencē radīti tādi apstākļi, lai mākslinieki pēcāk mājās stāstītu labus stāstus par Ķīnu,» saka viņa. Lai gan šaubījusies par došanos uz Ķīnu, viņa tomēr nolēma paviesoties šajā zemē, jo uzskata: mākslinieki ir atsevišķa, no politikas nodalīta ģimene. «Man interesēja izpētīt, kā tur viss notiek,» teic Marta.
Pārsteidz vietējo paradumi
«Viņiem ir pilnīgi atšķirīga dzīves filozofija nekā Rietumos,» saka Marta un piebilst, ka jutusi arī sociālisma garu. «Pirmās divas nedēļas jutu, it kā būtu atgriezusies bērnībā, padomju laikā. Pakausī var just, ka viss tiek kontrolēts un uzraudzīts. Taču vēlāk tas pazuda. Pamanīju, ka vietējie savstarpēji vispār neapspriež ikdienas sīkumus un citu cilvēku dzīvi. Viņi turas pie noteiktas kārtības. Ķīnā lielās apdzīvotības dēļ ir sava struktūra, kā cilvēki dzīvo,» tā Marta.
Ceļojuma pirmajās dienās māksliniecei bijušas grūtības nopirkt metro biļeti. «Vajadzēja krietni pacīnīties, jo ar pieklājību panākumus negūsi. Jāspiežas cauri pūlim, skaļāk jāpakliedz, lai tiktu līdz biļešu automātam. Taču man ne reizi neviens uz kājas neuzkāpa un virsū neuzgrūdās, arī uz ielām ne. Ar laiku atklāju, ka ķīnieši pārvietojas skujiņā, kurā jāmāk iekļauties gan gājējiem, gan visu veidu transportlīdzekļiem.»
Marta arīdzan ievērojusi, ka viņi ļoti rūpējas par savu veselību un fizisko labsajūtu. No rītiem katrs stūris esot pilns ar cilvēkiem, kas savācas nelielos bariņos un vingro. Pēc tam dodas ikdienas gaitās. «Arī vakaros viņi sanāk kopā un vienkārši padejo. Ķīniešiem ir nerakstīts likums sevi uzturēt labā formā, lai var labi dzīvot. Daudzmiljonu pilsētā pat atrod brīdi parūpēties par dzīvi saskaņā ar sevi,» atzīmē Marta. «Ķīnā liela nozīme ir arī ģimenes tradīcijām. Piemēram, jaunieši mēdz studēt Eiropā, bet tad atgriežas un jauniegūtās zināšanas izmanto visbiežāk ģimenes biznesā.»
Ģibietei palaimējās būt klāt arī kādas svešas ģimenes dibināšanas brīdī. «Satikām ķīnieti, kura ieteica aizbraukt uz viņas dzimto mazpilsētiņu – tur būšot viņas paziņu kāzas, un mēs esam gaidītas. Izrādās, svešinieki ķīniešu kāzās skaitās laulības veiksmes talismans. Mūs tur uzņēma īpaši, uzskatīja par eksotiskiem viesiem.» Kāzu ceremonijā Marta ievērojusi, ka eleganti sapostais jaunais pāris pēc solījuma došanas publiski neskūpstās, bet tikai apskaujas. «Tad sekoja konfeti salūts un kāzu mielasts, kurā galdā tika celta bruņrupuča gaļa,» atminas viņa.
Rīsus vairs neēd
Ķīnā iecienītākais dzēriens ir tēja, ar to saistīts vesels tradīciju kults. «Kad vēlējos veikalā nopirkt maltu kafiju, ko mājās pagatavot, izrādījās, tas nav iespējams. Kafiju atradu tikai vietējā internetveikalā,» stāsta Ģibiete. Problēmas viņai radās arī ar pārtiku. «Ēdiens tur ir daudz lētāks nekā Latvijā, taču tur nelieto ne piena produktus, ne maizi. Es dzīvoju reģionā, kur iecienīti ļoti asi ēdieni. Man ļoti pietrūka zaļo salātu, jo lielākā daļa ēdienu ir sautēti, visam klāt rīsi un dažādas uz sojas un eļļas bāzes gatavotas mērces. Katrā ziņā rīsus vēl ilgi neēdīšu,» smejas māksliniece. Martu glābuši augļi – viņa Ķīnā nogaršojusi vismaz piecas dažādas mango šķirnes.
Ģibiete stāsta, ka pa dienu cilvēki lielākoties iepērkas mazos veikaliņos, katrā no tiem nopērkamas noteiktas preces. Princips līdzīgs kā mūsu pašu Centrāltirgū. «Savukārt vakaros ielas pārvēršas par amatnieku tirdziņu.
Vietējie daudz nodarbojas ar amatniecību – paši rada keramikas un porcelāna veidojumus, kas nav lēti, jo – roku darbs. Arī es iegādājos dažas krūzītes, ko pārvedu mājās.»
