Rīga +6°C 
«No šodienas Latvijā uzturos nelegāli,» sociālajos tīklos ziņo Sofija, neslēpjot emocijas. Viņas balss – vienlaikus satraukta un apņēmības pilna. Jo šī nav tikai birokrātiska problēma. Tas ir jautājums par viņas dzīvi, nākotni un vietu pasaulē. «Esmu iztērējusi milzu naudu, laiku un savus resursus, lai spētu šajā valstī legalizēties.
Esmu šeit noīrējusi arī dārgu dzīvokli,» atklāj viņa.
Diena, kad Sofija uzzināja par vīzas anulēšanu, nebija viegla. «Būdama nelielā panikā, devos uz Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi, noskaidrot šādus tādus jautājumus. Parādīju savas krokodila asaras, jo esmu nonākusi patiešām nepatīkamā situācijā. Man iedeva kaut kādu papīru, sakot – ja to parakstīšu, varu palikt Latvijā vēl 20 dienas, un pa šo laiku paspēt kaut ko izdarīt. Es varot izmantot arī tā saukto visa run – varu izbraukt un atgriezties vēl uz 90 dienām.
Bet es negribu dzīvot uz čemodāniem. Es gribu legalizēties,» saka Sofija. Neskatoties uz šķietamo bezcerību, gruzīniete nedomā padoties. «Es cīnīšos par savu eksistenci šeit. Cīnīšos ar zobiem un nagiem,» sola Beridze.
@sofiberidze Анулировали визу #нелегал #мигрант #латвия #рига #riga ♬ original sound – Sofi Beridze
Plašāka publika Sofiju iepazina šovos Pacanki un Kā kļūt par topmodeli?, kur viņa izcēlās ar spilgtu personību un atklātību par to, ka ir piedzimusi kā zēns, bet jau bērnībā juta – tas nav viņas ceļš. «Man bija tikai divas iespējas – vai nu atklāt citiem, ka patiesībā jūtos kā meitene, vai arī beigt savu dzīvi. Es izvēlējos sevi. Vecākiem bija kauns par mani. Arī māsa mani nesaprata,» intervijā žurnālam PDz teica gruzīniete. Viņu nosodīja arī sabiedrība un jauniete piedzīvoja nežēlīgu mobingu. Četras skolas, neskaitāmi konflikti, pat fiziski uzbrukumi. Vienā no epizodēm viņa tika piekauta pie vilciena sliedēm – tikai tāpēc, ka bija viņa pati.
Pārceļoties uz dzīvi Rīgā, Sofija Beridze ātri kļuva par pamanāmu personību arī sociālajos tīklos – īpaši TikTok, kur dalījās ar savu ikdienu un pieredzi par dzīvi Latvijā.
Viņa slavēja mieru, drošību un pat zināmu kultūras tuvību.
Tomēr bija arī lietas, kas sāpēja. «Latvijā pietrūkst fiziskā kontakta. Gruzijā mēs apskaujamies, bučojamies uz vaigiem, pieskaramies. Šeit – distance,» atzina viņa.
Neskatoties uz visu piedzīvoto, Latvija Sofijai kļuva par jaunu sākumu. Vietu, kur, kā viņa pati saka, «ir vieglāk elpot». «Šeit man ir sajūta, ka mani sapratīs. Varbūt ne vienmēr pieņems, bet vismaz sapratīs,» viņa stāsta. Un tieši tāpēc šis vīzas stāsts viņai ir tik sāpīgs. Tas nav tikai par dokumentiem – tas ir par piederību. «Ja nesāksies Trešais pasaules karš, es iemācīšos latviešu valodu un iegūšu pilsonību. Vai vismaz uzturēšanās atļauju,» Sofija saka ar pārliecību.
