Rīga +6°C 
Pirmais Baltijā mēģina ko nebijušu
Kad pirms septiņiem gadiem mūžībā devās Latvijas autosporta leģenda Ivars Caune, dēls Krišjānis pieņēma lēmumu pārtraukt savas gaitas autosportā. Tolaik Krišjānis bija Latvijas talantīgākā rallija pilota Mārtiņa Seska stūrmanis. «Darīju to praktisku apsvērumu dēļ, jo kādam bija jāparūpējas par saimniecību,» sarunā ar žurnālu Privātā Dzīve atminas Krišjānis. Ar Mārtiņu gan palicis labos draugos. «Lai gan neesmu šobrīd tur, kur Mārtiņš, tomēr abi esam pasaules elitē. Mums ar viņu joprojām ir savi jociņi, kopā uzspēlējam padel tenisu, viens otru atbalstām, lai gan tagad braucam dažādās disciplīnās. Dzīvē viss notiek tā, kā tam jānotiek, un abi darām to, ko mīlam,» saka viņš.
Krišjānis kopā ar stūrmani Edgaru Svenci šobrīd piedalās FIA ekorallija pasaules kausā.
«Kādā neizteiksmīgā otrdienas vakarā Edgars piezvanīja un teica: «Ko tu teiktu, ja mēs pamēģinātu braukt pasaules čempionātā?» Zinot, ko tas nozīmē, ieturēju klusuma pauzi. Edgars turpināja: «Rallijā elektroauto ir jauna disciplīna!» Sākumā pateicu nē, bet tad visu izpētīju un sapratu – ja teiktu jā, mēs būtu pirmie Baltijā, kas ko tādu pamēģinātu,» atminas Krišjānis. Atsevišķos ekorallija posmos viņi startēja jau pērn, bet pagājušajā nedēļā uzsāka šā gada pirmo sacensību posmu Čehijā.
Mamma sacensības vairs klātienē neskatās
«Izjūtas, skatoties, kā autosportā savulaik darbojās mans vīrs un kā to tagad dara dēls, ir dažādas,» atzīst mūžībā aizsauktā autosportista Ivara Caunes sieva Iveta, kura pēc profesijas ir zobārste. «Ivars jau bija nobriedis autosportists. Kad iepazināmies, zināju, uz ko parakstos. Par dēlu mazliet baidos. Esmu bijusi trases malā brīdī, kad Krišjāņa auto apmet kūleni. Kopš tās reizes nolēmu – labāk palikšu mājās un skatīšos tikai rezultātus,» atzīstas viņa, bet Krišjānis skaidro: «Kūleņi tikai no malas izskatās efektīgi, mašīnā, tas nav nekas īpašs. Kas līdzīgs braucienam karuselī. Daudz trakāka ir pēkšņā apstāšanās, ja priekšā ir koks, stabs vai klints».
Iveta palepojas, ka pati ir piedalījusies dāmu rallijā. «Un man pat izdevās plūkt uzvaras laurus,» tā Krišjāņa mamma. Taču tagad, sēžoties dēla auto, izjūtas esot citādākas. «Krišjānis ir drošs, bet vienlaikus ātrs un dinamisks. Laikam esmu vecumā, kad gribas ceļu baudīt mierīgi.
Braucot ar Krišjāni, asinis sāk riņķot straujāk,» smaidot atzīstas Iveta.
Autosportista mamma neslēpj – dēlam vajadzēja laiku, lai sadzīvotu ar tēva panākumu radīto spiedienu. «Viņa tēvs bija ļoti labs autobraucējs, un tas Krišjānim uzlika psiholoģisku slogu. Viņu salīdzināja ar tēvu, un viņš arī gribēja līdzināties tēvam,» saka Iveta. «Esmu Caune – to man neviens nevar atņemt,» norāda Krišjānis. «Tagad mani šī salīdzināšana vairs neuztrauc. Ļoti jūtu tēva pirkstu un priecājos viņa pieredzi nodot tālāk savam septiņus gadus vecajam dēlam Rojam,» tā Krišjānis.
Aug vēl viens autosportists
Vecmāmiņa teic, ka mazdēls jau pats māk vadīt mašīnu. «Visu laiku sēdēja klēpī Krišjānim, bet tagad Rojs var aizsniegt pedāļus,» lepojas Iveta. Krišjānim, kad sācis braukt, bija desmit gadu. «Pirmajā reizē viens ar auto braucu pa drošu teritoriju, un mans pirmais braucamais bija mazjaudīgs busiņš. Rojam pirmais auto bija ap 300 zirgspēku jaudīgs auto,» piebilst mazā autobraucēja tēvs, kurš Roju ievadījis aizraujošajā autopasaulē.
«Mēs to darījām drošos apstākļos, jo bērna domāšana ir impulsīvāka. Citi ir jāpastumj, bet mans dēls dažkārt pat jāpiebremzē. Man patīk, ka viņam piemīt spēja ātri mobilizēties. Ikreiz, kad brauc pa slēgtu trasi, viņš šim procesam fokusējas. Es pat teiktu, ka brieduma ziņā dēls ir stipri pārāks par vienu otru, kas vada auto ikdienā,» saka rallija braucējs. Atminoties dēla pirmo pastāvīgo braucienu, Krišjānis atzīst, ka tas bijis sestdienā.
«Ierosināju pabraukāties pa slēgtu placi. Paņēmām konusus un uztaisījām trasi. Dēls sākumā izbrauca to, sēžot man klēpī. Pēcāk izstaigājām trasi ar kājām, kā to parasti dara autosportisti. Viņš man izstāstīja, ko katrā vietā darīs – te apstāsies, te griezīs stūri, te dos gāzi, te – pārslēgs ātrumus. Tajā brīdī es sapratu – viņš ir gatavs tam, lai mierīgos apstākļos es viņam atļautu stūrēt mašīnu, pats apsēžoties blakus. Iedevu dēlam auto atslēgas un teicu: «Tagad ved mani!»
Viņa lepnums tajā brīdī, šķiet, uzlidoja debesīs,» atklāj Krišjānis.
«Dēls profesionāli nodarbojas ar futbolu, un mēs regulāri dodamies braukt ar kartingiem,» stāsta Caune, bet Roja vecmāmiņa piebilst – mazdēls ir arī liels kultūras baudītājs. «Mums ir kopīgas štellītes – ejam uz operas un teātra izrādēm. Nu jau mazdēls zina, kā tur jāuzvedas, ir īsts džentlmenis. Atminos, uz pirmo izrādi Leļļu teātrī gan viņš atnāca Zirnekļcilvēka kostīmā. Bija uzvilcis, kā pašam šķita, savas labākās drēbes,» smej viņa un nopriecājas: «Kad būšu stipri gados, man būs lielisks kultūras dzīves kompanjons.»
Caunu ģimenes spēks
Pirms kāda laika tapa zināms, ka sašķobījušās sportista attiecības ar dēla māti Agnesi Cauni. Tagad, vaicāts par abu attiecībām, viņš ir lakonisks: «Neesmu šķīrušies, taču dzīvojam katrs savu dzīvi.» Taču ģimeniska siltuma un atbalsta Krišjānim nekad nav trūcis. «Man ir kolosāla ģimene, kas vienmēr atbalsta. Lai gan ar mammu esam atšķirīgi, vienmēr spējam atrast kopēju valodu. Mums ir spēcīga sinerģija. Tā ir pierādījusies arī īpaši grūtos dzīves brīžos. Kad jāsakož zobi, mēs to darām un turpinām virzīties uz priekšu,» saka Krišjānis.
Savukārt Iveta norāda: «Viņš ir ļoti foršs dēls. Varu uz Krišjāni paļauties un ceru – viņš uz mani arī. Ik pa laikam sazvanāmies un lielos vilcienos viens par otru visu zinām. Cenšos respektēt, ka Krišjānis ir pieaudzis un dzīvo pats savu dzīvi, man ir sava,» tā Iveta. Viņa priecājas arī par ciešo saikni ar mazdēlu. «Mums ir savas tradīcijas, piemēram, svētdienās, kad man jācep Rojam ļoti plānas pankūkas – tās viņam īpaši garšo.»
