Rīga 0°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Puisēns, kuru nepārveda pāri jūrai
Kurzemes piekraste, šķiet, pa īstam pieņem tikai savējos. Valdis Rande tāds ir – dzimis 1939. gadā Melnsilā, vidusskolu pabeidzis Dundagā, pirmos soļus uz medicīnas pusi spēris Ventspilī, kur absolvējis medicīnas skolu.
Tālākie ceļi veduši uz Dundagas slimnīcu strādāt par feldšeri, tad uz Rīgu un Ļeņingradu studēt augstākajās skolās, bet dzimtā puse vienmēr šalkojusi kaut kur zemapziņā.
Valda vectēvs bijis ievērojams kungs – cara laikos izskolojies par kuģu mehāniķi, strādājis uz ledlaužiem Murmanskā un citviet Krievijas ziemeļos, sapelnījis zelta rubļus un, atgriezies dzimtajā pusē, uzcēlis Melnsilā lepnu māju.
«Kā puika atceros – toreiz, kad padomju armija nāca iekšā, zaldātiņi ar tām jokainajām cepurītēm jau špacierēja pa pagalmiem, vectēvs izgāja pretī un skaidrā krievu valodā teica: «Zdravstvuiķe maļčiki! Popeiķe moločka!» Te bija ļoti latviska vide, ciemā neviens nezināja krievu valodu, un vectēvs kļuva par tulku. Tas palīdzēja visiem. Nezinu, varbūt tāpēc mūs neizsūtīja uz Sibīriju,» pārdomā Valdis Rande, kura dzīvē saikne ar senčiem ir nozīmējusi daudz – pārmantotu ticību, vēlāk atgūtus īpašumus, dažādas sakritības, kas visas saplūdušas Ģipkas baznīcas atjaunotnē.
«Piedzimu pirms kara, mans tēvs mūs pameta, kad man bija deviņi mēneši. Mātei drīz vien izveidojās tuvas attiecības ar kādu Melnsila jaunekli. Laiki bija sarežģīti. Kad sākās bēgšana uz Rietumiem, viņš centās māti pierunāt, lai brauc pāri jūrai. Viņam padomju krastā nebija palikšanas. Viss notika ļoti strauji.
Bēgšana bija bīstams pasākums, nedrīkstēja zaudēt ne mirkli. Kuģītis jau bija iedarbināts, kad viņš izlūdzās atļauju vēl aizskriet atvadīties no Hermīnes.
Pašā krastā, viļņu apšļakstīti, viņi šķīrās uz mūžu… «Miervaldi, es labprāt brauktu. Bet, ja mēs slīksim un dēls kliegs – mammu, glāb mani, – es to nevarēšu izturēt. Brauc viens!»» Tā mīlētāju šķiršanos apraksta Valdis, puisēns, kuru pāri jūrai nepārveda un turpmākajā padomju laika bērnībā slepus audzināja ticības garā.
«Mamma tikai uz īsu brīdi, kad apprecējās, kļuva par luterāni. Citādi viņas ģimene bija baptisti. Vectēva brālis pat aizbrauca misijā uz Brazīliju, bet šeit palikušie turpināja iet baznīcā paslepus. Tāpēc man nebija grūti atgriezties pie ticības, pamati bija ielikti bērnībā. Kad pēc diviem gadiem Dundagas slimnīcā, kur strādāju neatliekamajā palīdzībā, devos studēt medicīnu uz Rīgu, no otrā kursa mani iesauca padomju armijā.
Liktenīgi nonācu Ļeņingradā. Tā kā biju feldšeris, mani paņēma medicīniskajā daļā.
Tur bija labs ebreju ārsts, majors. Uzaicināja uz mājām, iztaujāja par ģimeni un solīja palīdzēt. Teica – raksti iesniegumu, sagatavo papīrus un varēsi studēt. Tā arī notika. Iestājos Ļeņingradas Medicīnas institūtā ar skaidru domu – būšu vai nu ķirurgs, vai ginekologs, vai bērnu ārsts. Aizgāju pie rektores profesores Kasarjanas. Viņa šokā – pirmo reizi dzirdu, ka padomju armija atļauj mācīties! Laikam labs zaldāts!» Valdis Rande iezīmē ceļu, kā sešarpus Ļeņingradas studiju gados ne tikai kļuvis par bērnu ķirurgu, bet arī par inteliģentu cilvēku ar plašu redzesloku. Viņš ir pārliecināts, ka PSRS lielākajās pilsētās Maskavā un Ļeņingradā iegūtā augstākā izglītība tiešām bija pārāka par republikānisko, bet latviešu jauno censoņu raušanās pēc izglītības padomju lielpilsētās savā ziņā bija patriotisma demonstrācija.
Ja nebūtu šo latviešu, kas apgūst sarežģītas profesijas, tad viņu vietā uz Latviju tiktu sūtīti citi plašās padomjzemes dēli un meitas…
Baltijas studenti savu patriotisko garu uzturēja studentu apvienībās Baltikums (Maskavā un Ļeņingradā), kas kļuva leģendāras ar savu intelektuālo garu, draudzības saitēm un bohēmu.
«Dziedājām Zilo lakatiņu, reizēm Dievs, svētī Latviju, bet vispār Ļeņingradas Baltikums nebija politizēts. Maskavā bija vairāk asumu, divus studentus pat izslēdza un notiesāja. Mums svarīgākais bija nacionalitātes saglabāšana, savstarpēja izpalīdzība un draudzība. Apmeklējām sporta spēles, atbalstījām, piemēram, TTT. Ar igauņiem un leišiem kopā braucām ekskursijās, stiprinājām cits citu. Daudz palīdzēja Eduards Berklavs.
Viņš panāca, ka PSRS Izglītības ministrija atļauj Baltijas absolventus sūtīt atpakaļ uz mājām – mums nedraudēja vissavienības sadale.
Pabeidzām studijas un atgriezāmies Latvijā. Tās ministrijas, kurās bija latviskāks gars, šo procesu ļoti atbalstīja,» skaidro Valdis Rande, kas ilgus gadus bijis Bērnu klīniskās slimnīcas galvenā ārsta vietnieks un kopā ar galveno ārstu tāpēc varēja slimnīcā noturēt latvisku garu: 90 procenti strādājušo bijuši latvieši, 10 procenti – ebreji un krievi. Protams, šādā amatā bija jābūt Komunistiskās partijas biedram, bet, ja bērnībā ir iemācīti kristīgie baušļi, tā nav smagākā nodeva uz politiskās iekārtas altāra. Toties ir iegūta Dievam un cilvēkiem tīkama profesija, kas palīdz atvērt sirdis un durvis visplašākajam ļaužu spektram.
Zaldāti vai bāleliņi
Būdams cienīts ārsts spēka gados, Valdis Rande rūpējies par savas ģimenes labklājību un paša labsajūtu – sirds vilkusi uz dzimtajām vietām. Kad parādījusies materiāla iespēja, 1979. gadā nopircis nelielu īpašumu Rojas pagasta Pūrciemā. Vēl vairāk nekā desmit gadus tā bija slēgtā teritorija padomju armijas un robežsardzes vajadzībām, kur vietējie iedzīvotāji dzīvoja dažādu ierobežojumu un aizliegumu savažoti, bet ciemiņi varēja ierasties tikai ar īpašām atļaujām.
«Vienreiz pie manis ciemojās divi kolēģi, vīrietis un sieviete. Rudens, kolēģei ķirbis klēpī, braucam pa ceļu, kur nedrīkstēja braukt, paļāvos, ka robežsargu nebūs. Bijām jau krietni pa to ceļu iebraukuši, kad saprotu – mums nesas pakaļ patruļa…
Nezinu, kas man to priekšā pateica, bet es kliedzu kolēģei – ātri bāz ķirbi aiz jakas un vaidi, cik skaļi vari!
Robežsargi mani apturēja, bet jau pazina vaigā. Es tik rādu – redz, kur dzemdētāja, ūdeņi jau nogājuši… Šie tik meta ar roku, lai brauc. Vēlāk par to smējāmies, bet nepatikšanas varēja būt lielas,» atceras Valdis Rande, kas pamazām šajā Kurzemes galā iedzīvojās tik ļoti, ka attapās situācijā «visi pazīst visus». Jo īpaši to veicināja deviņdesmito gadu sākums, kad viņš trīs gadus bija Talsu rajona galvenais ārsts.
«Protams, zināju, ka ir Ģipkas baznīca. Padomju laikos tai bija paveicies, tā bija viena no retajām, ko neslēdza. Mācītājs Frišenfelds spēja sadzīvot ar vietējo varu. Klusītēm notika dievkalpojumi, bet baznīcas torni Dundagas mežniecība izmantoja ugunsgrēku novērošanai, kamēr uzcēla savu. Blakus bijušajā kroga ēkā dzīvoja armijnieki. 1979. gada 1. septembrī notika ugunsgrēks. Jaunieši aizgājuši uz skolu, pieaugušie darbā, mājās tikai vecāki cilvēki un mazi bērni.
Ieraugot dūmus, vecie skrēja uz baznīcu. Dega tornis. Tur neko līdzēt nevarēja.
Vismaz atlauza sakristeju, izglāba altārgleznu, vakarēdiena traukus, divas lustras un atsevišķas detaļas no ērģelēm. Liesmas no torņa pārmetās uz galveno jomu, viss nodega līdz pamatiem. Palika apdeguši un pa pusei sabrukuši torņa mūri un daļēji nobrukušas baznīcas sienas.
Notikušo pat necentās izmeklēt. Ir divi degšanas iemesla varanti. Vai nu zaldātiņi uzdzīvoja, vai pašu bāleliņi, kas, no jūras atnākuši un zivis nodevuši, gāja garām veikalam, paņēma polšu, gribēja iedzert… Tornī varēja brīvi iekļūt. Kur tad vēl mierīgi dzert un meitas mīlēt? Tak baznīcas tornī! Nu, un aizdegās. Pēc tam palika bēdu leja,» atklāj ārsts, kuram deviņdesmito gadu sākumā bija lemts kļūt par draudzes priekšnieku. Kā gan tas notika?
«Redzēju zīmīgu sapni – esmu atjaunojis Ģipkas baznīcu. Stāstīju sievai un brīnījos. Pats ātri aizmirsu, bet viņa ne. Vēl pēc pāris mēnešiem sieva man saka – nevaru aizmirst, domāju, ko gan tas sapnis nozīmē. Man arī jocīgi palika. Nolēmām – jābrauc skatīties, citādi miera nebūs.
Kā ārsts un vietējais pazinu draudzes cilvēkus, mācītāju, bet nebiju personiski kontaktējies. Brīnos, kā man uzreiz iedeva atslēgu.
Staigājām abi ar sievu, skatījāmies. Pilnīga postaža vairs nebija, vismaz mūra normālais augstums atjaunots, logi aizsisti ar dēļiem, iekšā smilšu kaudzes. Ko darīt? Sieva saka – jāsāk ar pagastu. Jānoskaidro, kas un kā. Aizbraucu. Tur mani pazina kā ārstu. Pat atgūties nepaspēju, kad man iedeva dokumentu – pagasts atbalsta, ka atjaunoju Ģipkas baznīcu. Tālāk devos uz LELB Rīgā – tur arī visi piekrita. Tālāk tikpat pozitīva bija Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija – visi priecājās, ka daktera Randes ģimene uzņemas atjaunot baznīcu! Bija 1993.–1994. gads, un nevienam nebija ne jausmas, kā to īsti darīt. Vismazāk jau mums pašiem!»
Auglīgā pašdarbība
Daktera Randes ģimene sāka rīkoties. Ko darīt? Kā jau neatkarības sākumā, likās – atbalsts jālūdz bagātajiem ārzemniekiem. Izdomāja rakstīt vēstules vēstniecībām, lai dod padomu par iestādēm, kuras varētu palīdzēt. «Tobrīd mana angļu valoda bija trīs standarta frāzes – labdien, paldies un mīlu tevi. Palīdzēja Rojas vetārsts, rīdzinieks, kurš bija mācījies angļu vidusskolā. Daudz vēstuļu izsūtījām.
Lielākoties vēstniecības atbildēja, ka ar šādu atbalstu nenodarbojas, bet process bija aizgājis.
Vācijas vēstniecība uzrakstīja, ka ir tāda organizācija kā Mārtiņa Lutera fonds – uzrakstījām viņiem un dabūjām pirmos 5000 dolārus. Tas jau bija kaut kas! Tad sieva nolika priekšā sarakstu ar latviešu luterāņu draudzēm visā pasaulē. Kur viņa toreiz bez interneta bija to dabūjusi, nezinu, bet sākām rakstīt. Ja kāds man tolaik teica, ka labi izskatos, tad atbildēju – tas no līmes! Tik daudz aplokšņu malu bija jānolaiza… Izsūtīju pa visu pasauli, un notika negaidītais,» stāstītāja balss aizlūst – tik emocionāls joprojām ir viss, kas saistās ar mācītāju Hugo Maksimiliānu Grīvānu.
Par šo izcilo personību – divas reizes represēto mācītāju, padomju iekārtas mocekli, kurš no PSRS tika izlaists vien vairāk nekā 70 gadu vecumā pēc milzīga brīvās pasaules politiķu un garīdznieku spiediena – Randes uzzināja tad, kad uz viņu vēstuli atsaucās Grīvāna jaunākais dēls Juris. Atšķirībā no Valda Randes likteņa, Grīvānu ģimenē sanāca pretējs stāsts – bēgļu kuģītī uz Zviedriju devās Hugo Grīvāna sieva ar diviem maziem dēliem, vairāki no mācītāja plašās ģimenes, taču ne viņš pats.
Ne tāpēc, ka negribēja, bet tāpēc, ka Kurzemes krastā aizkavēja mācītāja pienākumi.
«Tātad tāda bija Dieva griba,» viņš secināja un turpināja kalpot cilvēkiem bezdievju režīmā, kas, protams, beidzās ar apmelojumiem, arestu, cietumu, izsūtījumiem uz darba nometnēm, kur tika pavadīti 16 gadi. Hugo Grīvāns bija šejienietis, neilgu laiku kalpojis arī Ģipkas baznīcā.
«Toreiz atsaucās mācītāja Grīvāna dēls Juris. Viņš iepazīstināja ar tēva neticamo likteni. Kad Grīvānu tik cienījamos gados beidzot izlaida no PSRS, viņš ne tikai uzsāka mācītāja darbu Zviedrijā, bet ļoti intensīvi braukāja pa pasauli – vairākkārt ASV, Kanāda, Austrālija, Eiropas valstis…
Visur viņš tikās ar tautiešiem vai citu valstu garīdzniekiem, liecināja par padomju režīmu, diskutēja par ticības jautājumiem, sprieda, vērtēja un salīdzināja.
1980. gadā uzrakstīja atmiņu grāmatu Avju gans no Jaunarājiem, kas liecina par piedzīvoto un pārdzīvoto, Dievam kalpojot. Un Juris šeit ieradās kopā ar sievu un norakstīja visus tēva īpašumus baznīcai. Tas bija morāli un materiāli neatsverams dāvinājums. Visi kokmateriāli baznīcā ir no viņa meža. Lauksaimniecības zemi izīrējam, katru gadu no tā baznīcai ienāk līdzekļi,» atklāj Valdis, kas ar studiju un darba biedru atbalstu – saziedotajiem līdzekļiem – pērn izdevis Grīvāna sarakstīto grāmatu.
Tā, tāpat kā baznīcas priekšā novietotais piemiņas akmens, nu ir pateicība Hugo Maksimiliāna Grīvāna paveiktajam un izciestajam.
No pagātnes bēgļu laivām atradās arī nākamais Ģipkas baznīcas labdaris – Valda mātes mīļotais Miervaldis, kurš Zviedrijā bija apprecējies ar Ingemaiju. Kad Latvija kļuva brīva, abi atbrauca ciemos un satikās arī ar Valdi viņa baznīcas atjaunošanas darba sākumā. «Tuvojās Ziemassvētki, jaunais gads, bet mums baznīcas makā tukšums. Celtnieki taujā – Valdi, kad tu samaksāsi? Tieši tad piezvana Miervaldis, prasa, vai nevajag kaut ko palīdzēt. Saku, ka nē, būs jau labi, gan jau kaut kā… Sieva dzird sarunu un baksta man – pasaki taču, ka nevaram celtniekiem samaksāt… Pateicu arī.
Tieši uz Ziemassvētkiem atnāca pārvedums. Prasīju draudzes priekšniekam Ērikam Sēnem, kas brauca uz Roju, lai ieiet bankā.
Viņš zvana: «Meitenes uz lapiņas uzrakstīja, es nevaru tik daudzas nulles nosaukt!» Tik garš bija tas cipars zviedru kronās. Miervaldis un Ingemaija katrs bija noziedojis 11 000 latu – milzīgu summu.»
Soli pa solim 1860. gadā celtā Ģipkas baznīca atguva savu būvapjomu, kas bija gan liels sasniegums, gan nākamās problēmas izvirzījums – kā veidot iekšpusi? Kādam būt jaunajam interjeram? Turēties pie vecā vai veidot jaunu? Bezpersoniskums un standarta risinājumi tika noraidīti, atlika cilvēciskais ceļš.
Kādam tā operācija ir jāvada
Baznīcā ienākot, uzreiz pārņem gaiša, pacilāta drošības un pasargātības sajūta. Tā rodas no klasiskā plānojuma glābšanās kuģa sakrālajā kodā un proporcijās. Kad norādu, ka altārdaļa atgādina stāvus noliktu laivu, Randes kungs samulst – nez, vai Vītols tā domāja, bet līdzība ir…
«Pēc Talsu ārstu neatlaidīgas pierunāšanas piekritu būt par galveno ārstu un vadīt bērnu ķirurģijas nodaļu. Tas bija 1991.–1993. gads. Kā jau mazpilsētā, Talsos bija sabiedrība, kas draudzējās. Ārsti un mākslinieki sader kopā. Biju labās attiecībās ar mākslinieku Andri Vītolu. Viņš ir gleznotājs, kura mamma izcietusi Sibīrijas izsūtījumu, pašam divi dēli. Taču mākslinieka dzīve ir visai paknapa – ar gleznām ģimeni uzturēt nevarēja.
Tāpēc dēli tika izskoloti par augsti kvalificētiem galdniekiem un tika izveidota kopīga firma.
Viņi izgatavoja mēbeles manam īpašumam, kas tika veidots par viesu māju. Atveda. Uzlika. Dzērām konjaku un priecājāmies. Prasu viņam – vai no baznīcām tu arī kaut ko jēdz? Jā, Talsu baznīcai esmu mēbeles labojis! Prasu – uzņemsies veidot Ģipkas baznīcas interjeru?» Atbraukuši, apskatījuši un vienojušies, jo savstarpējā uzticība bruģējusi ceļu labāk nekā iepirkumu konkursi. Visas interjera koka daļas veidotas no Grīvānu novēlētā meža kokiem, viss tapis ar mīlestību, meistarību un apdomu.
Kad soli, altāris un kancele bijuši savā vietā, Vītols Randes kungam uzdevis vienkāršu jautājumu – gleznojumus arī gribi? «Es viņam pretī – kur man tāda nauda? Māksla taču jāapmaksā! Tad Andris pastāstīja par kādu savu radinieku no Laidzes.
Puisis pēc smagi pārslimota meningīta bija nonācis Mazirbes palīgskolā, taču Andris pamanījis, cik talantīgi viņš zīmē. Savdabīgi, bet ļoti uzrunājoši.
Viņu sauc Modris Sapuns, un tagad viņš ir viens no atzītākajiem Latvijas naivistiem, ar astoņu klašu izglītību uzņemts arī Mākslinieku savienībā. Viņš pamēģināja apgleznot vienu altāra daļu, un mums visiem tas ļoti patika. Talsu māksliniece Guna Millersone pieslēdzās ar padomiem un rekomendācijām, uzrakstījām Kultūrkapitāla fondam, un Modris varēja saņemt arī samaksu par paveikto,» Valdis Rande var atbildēt par jebkuru baznīcas atjaunošanas niansi gan mākslinieciski, gan finansiāli. Jo kādam tā operācija ir jāvada!
Un jātulko visas zīmes, kas tiek saņemtas, un jāturas pretī tam, kas neliekas taisnīgi.
«Vienā brīdī LELB sāka pastiprināti interesēties par baznīcai novēlētajiem īpašumiem, īpaši par mežu un tā nestajiem ienākumiem, ar kuriem vajadzētu dalīties. Tad nu gan es iestājos spītīgā lībieša pozā un pateicu – tā nebūs vis!
1998. gadā saņēmu balvu Latvijas lepnums. Pēc ceremonijas pienāca mācītājs Juris Rubenis un sacīja – paldies, ka atbrīvoji mani no melu apziņas! Kā tā, es brīnījos, bet viņš bija vadījis šeit dievkalpojumu drupās pēc ugunsgrēka. Apkārt apdeguši mūri, pāri debesis, soli lūdzējiem salikti akmeņos un nezālēs… Un Juris sprediķojis – lūgsimies un baznīca taps atjaunota!
Tad viņš esot braucis autobusā un domājis – kāpēc es šai mazajai draudzei meloju? No kurienes viņi ņems tādus līdzekļus?
Un pēc tā visa brīnuma, kad tik daudz kas saslēdzies Dieva vārdā, man tagad draudzes mežs jāatdod Rīgas kungiem?! Nē. Draudze mums tiešām nav liela, šobrīd esam 62 cilvēki, no kuriem aktīvi ir 10–12. Taču mēs gribam, lai mūsu baznīca turpina nest gaismu, nevis vienkārši tiek aizslēgta un reizēm atslēgta,» Valdis norāda uz kopīgu mazo draudžu problēmu. Taču viņš nevis skumst un kurn, bet turpina darboties, piedāvājot šeit citus gaismas avotus – mākslu un vēsturiskās atmiņas izziņu. Tas notiek pilnībā atjaunotā dievnamā, kas 2010. gadā nosvinēja savu 150 gadu jubileju.
«Toreiz Latvijas lepnuma ceremonijā žurnāliste jautāja – ko vēl baznīcai vajag? Sieva atbildēja – ērģeles un baznīcas zvanu! Pagāja divas, trīs nedēļas. Zvana kāds Sila kungs – vai jūs mani atceraties?
Man kā bērnu ķirurgam tikai divas domas – vai nu labi izoperēts, vai slikti…
Nē, viņš nebija pacients. «Es no jums Šampēterī zemi nopirku,» viņš atgādināja. Viņa vecāki bija kara bēgļi, izceļojuši uz Vāciju. Tiklīdz Latvija kļuva brīva, teica – brauc, meklē vietu, gribam atgriezties dzimtenē. Tad no manis nopirka zemi un tagad zvana. Saka – mums viss ir! Māja uzcelta. Redzējām raidījumu, un ģimene nolēma uzdāvināt jūsu baznīcai ērģeles, esam Anglijā atraduši. Palūdza tikai 1000 latu, lai četri cilvēki varētu braukt līdzi un demontēt detaļas. Paņem naudu un pazūd. Viss bez papīriem, protams.
Paiet trīs mēneši, draudzes cilvēki jau sāk pārmest, bet nevaru saņemties piezvanīt.
Līdz Sila kungs zvana pats. Situācija bijusi tāda – viņi aizbrauc, gatavi ņemt, bet atnāk kāds priekšnieks un teic, ka trūkst viena zīmoga. Sils aizbrauc pakaļ, bet šie nedod. Visi atgriezās tukšā. Brauca vēlāk otrreiz uz Daremu ziemeļu Anglijā un atveda ērģeles no Bišopoklendas metodistu baznīcas. Firma Nelsons un Co, būvētas 1910. gadā. Skan izcili!»
Protams, arī zvans atnāca līdzīgi, tāpat no Talsu muzeja atgriezās mākslinieka Šēfera 1870. gadā gleznotā altārglezna. Paralēli dievkalpojumiem sāka notikt koncerti. Pēc baznīcas pusotra gadsimta svinībām Valdis Rande nolēma, ka ir sapnī uzticēto misiju izpildījis, laiks atpūsties un paiet malā. Taču Dieva zīmes pavēstīja – tā tomēr nebūs vis! Ne viss vēl ir padarīts.
«Dievs man deva zīmi caur veselības problēmām. Izdomāju, ka baznīcai vajag muzeju – jāpasaka daudzi paldies bijušajiem mācītājiem, draudzes vadītājiem, cilvēkiem, kas uzticējuši man dzimtas Bībeles, vēstules un citas lietas. Eju uz Kultūrkapitāla fondu. Mani jau tur pazina. Atbild – baznīcām mēs naudu nedodam, tas ir pēc nolikuma. Es straujš pēc dabas, lecu augšā. Apcirtos, bet durvīs pagriezos. Jutu, ka viss nav pajautāts.
Labi, naudu baznīcām nedodat, bet varbūt varat padomu dot? Jā, protams, to gan.
Es atpakaļ un saku – stāstiet! Jums Rojā ir ļoti labs jūrniecības muzejs, jums ir ļoti laba pagasta padomes priekšsēdētāja. Ejiet pie viņiem! Neviens nav aizliedzis jums taisīt kopprojektu,» atceras Valdis Rande, kas tajā pašā dienā bijis klāt pie abiem. Tā nu tornī ir skatāma Rojas Jūras zvejniecības muzeja pastāvīgā izstāde Ģipkas baznīcā. Tā lakoniski un cilvēciski vēsta šīs baznīcas izdzīvošanas stāstu, kas ne reizi vien liek saviļņojumā notrīsēt. Ja stāstnieks ir Randes kungs, tad būs gan asaras, gan smiekli.
Taču arī kovidlaiks bijis auglīgs kādam Ģipkas baznīcā īstenotam projektam, ko arī iniciējis un īstenojis nerimtīgais dakteris. Tas ir Dvēseļu dārzs. «Baznīcai apkārt kapsēta, vecākie apbedījumi no 18. gadsimta. Zemē daudz skaistu krustu.
Vietējie teica – jānodod metāllūžņos, bet man necēlās roka. Izdomāju šo dārzu.
Tā centrā ir liels krusts, kas veidots no mūsu puses sliedēm – kādreiz no Talsiem līdz Rojai nāca bānītis. Šis sliežu krusts bija veltīts jūrniekiem un zvejniekiem, kas gājuši bojā jūrā. Pārcēlām to no vecajiem kapiem. Priekšpusē stilizēta laiva. Vasarā zied zilas puķītes kā jūra un gara zāle kā viļņi. Blakus izveidota kompozīcija no 47 skaistiem, nezināmiem krustiem. Man kā bērnu ārstam šie vistuvākie – redz, te gadiņš tikai nodzīvots… Te rozes, rozītes krustā izkaltas. Kā var tādu skaistumu nemīlēt? Dievs sevi atdevis par ikvienu dvēseli,» pārliecināts ir Valdis Rande, kas Dvēseļu dārza atklāšanas viesiem lūdzis tikai vienu dāvanu – krokusu sīpolus. Tie tagad sastādīti zemē starp krustiem un pavasarī ziedos izteiks ticību, cerību un mīlestību. Būs smeldzīgi un saviļņojoši, kā viss, kas izdarīts šeit, Ģipkas baznīcai atdzimstot.
