Transpersonas Sofijas Beridzes jaunā dzīve Latvijā: Vecākiem bija kauns par mani

Vecākiem bija kauns

Sofija Beridze piedzima kā zēns, tomēr jau kopš bērnības nejutās piederīga savam dzimumam. «Nesapratu, kāpēc vecāki man neļauj vilkt kleitas un spēlēties ar lellēm,» atminas Sofija. Lai pieņemtu sevi, viņai vajadzējis iziet cauri elles lokiem. «Pusaudžu gados viss bija aizgājis tik tālu, ka man aizvien biežāk bija domas par pašnāvību.

Man bija tikai divas iespējas – vai nu atklāt citiem, ka patiesībā jūtos kā meitene, vai arī beigt savu dzīvi.

Es izvēlējos sevi. Vecākiem bija kauns par mani. Arī māsa mani nesaprata,» atceras gruzīniete. Sabiedrībā viņa tolaik jutās kā baltais zvirbulis, kuru absolūti nekur nepieņēma. «Nomainīju četras skolas, bet visur, kur devos, bija vienīgi konflikti. Kad sāku mācīties koledžā, vizuāli izskatījos kā jauna meitene, kurai patika pucēties un nēsāt augstpapēžu kurpes.

Sākumā apkārtējie pret mani izturējās labi, bet, kad viņi saprata, ka esmu transpersona, viss mainījās. Kursabiedri par mani sāka ņirgāties, sita pa dibenu un raustīja aiz matiem. Pret mani bija vērsts tik liels mobings, ka aizgāju no šīs koledžas,» stāsta Sofija. Kad sāka mācīties Krievijā, viņa piedzīvoja ne vienu vien rūgtu mirkli. «Reiz biju uzaicināta uz darba pārrunām kādā dārgā veikalā, kur tika pārdotas dažādu modes zīmolu drēbes un aksesuāri. Tā kā man bija gaidāma darba intervija, skolā ierados saposusies. Taču

pēc skolas pie vilciena sliedēm mani jau gaidīja divas meitenes, kas man uzbruka.

Man vajadzēja aizstāvēties, un es izplēsu vienai meitenei matus,»  atceras viņa.