Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +5°C 
«Tētis man mājas dārzā mācīja spēlēt volejbolu – tas bija visas ģimenes sporta veids. Tāpēc bumba vienmēr visur bija līdzi. Arī šobrīd pat mājās dzīvojamā istabā pa rokai mētājas divas trīs bumbas.
Man sanāk daudz ceļot pa pasauli – bumbu ņemu līdzi. Pirms lidošanas to izpūšu – spiediena maiņas dēļ. Ir gadījies neizpūstu bumbu ņemt rokas bagāžā. Tad var gaidīt kuriozus, sevišķi trešajās pasaules valstīs, kur pēta bumbu, pumpi, adatu. Tu saki – bumba, kas tur kādam asociējas ar bomb, bet atņemts nekas līdz šim nav. Sava bumba jāņem līdzi visur, jo pirms sacensībām iesildīšanās stadijā neviens bumbu nedos, izsniegs tikai uz pašu spēli. Uz turnīriem braukā visai šaura sabiedrība, visus pretiniekus pazīstam un tāpat zinām arī viņu bumbu atpazīšanas zīmes,» teic Tīna.
Pludmales volejboliste uzsver, ka pašai ir arī savs spēles rituāls.
«Pirms katras serves uz bumbas atrodu vienu un to pašu punktu – krustojumu starp zilo un dzelteno līniju. Katrreiz paceļot bumbu augšā, skatos tieši uz to vietu. Tas ir kā bumbas centrs, un tur man ir jātrāpa. Tobrīd tā ir gan meditatīva fokusēšanās, gan fiziski punkts, kurā vajag trāpīt, lai serve būtu laba. Zinu, ka citiem šis punkts ir vieta, kur ievieto pumpja adatu, citiem kāds uzraksts – kas nu kuram. Un vēl – dabūt pa seju ar volejbola bumbu ir visai sāpīga pieredze!»
