Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +5°C 
Ar skumju ziņu sākās šī nedēļa. Noslēdzies gleznotājas Aijas Zariņas mūžs. Šī ir viena no retajām Aijas intervijām, kurā viņa ļāvusi pieskarties savai dzīves un mākslas sajūtai.
Glezna Viņš un viņa. Robusti zīmēts vīrietis un sieviete. Vienīgais krāsu laukums – sārts vīrieša torss. Sievietes sejai nav acu, ir tikai lūpas, vīrietim – vienīgi acis. Erotisks simbols, kas iedarbojas uz zemapziņu. Klusā daba ar vāzi – smaga no košo krāsu blīvuma. Vāze kā zīme, tulpe kā zīme. Poētiski skumjā glezna Eiropas nolaupīšana 2 – dzeltens vērsis nes uz muguras iemigušu princesi Eiropu.
Astoņdesmitajos Aija bija citāda.
Viņas gleznas bija neērti konfliktējošas, uzbrūkošas un provocējoši jutekliskas.
Kaut konjunktūrai Aija bija izdevīga (pārstāvēja taču latviešu avangardu), dažus viņas darbus aizliedza izstādīt. Mūsdienās Aijas glezna Rīts pie baltās sienas ierindota starp simts latviešu glezniecības šedevriem. Aijas darbi glabājas Barišņikova mākslas centra kolekcijā Ņujorkā, Tretjakova galerijā Maskavā, Saskačevanas MacKenzie Art galerijā Kanādā.
Kad mākslas kritiķei Ingai Šteimanei jautāju, kur, viņasprāt, slēpjas gleznotājas Aijas Zariņas fenomens, saņemu atbildi: tajā, ka viņa atklājas neuzmanīgi. Aija kaut kā ļoti dabiski, neredzot ceļu kultūras asfalta izpratnē, gluži kā brīnumpasakā izkrīt cauri pasaulei, cauri laikam. «Viņa nav moderna un nav vecmodīga.
Zariņa pārkāpj sabiedriskās normas,
un rodas viņas darbu izslavētais nepiedienīgums savā divdabīgajā veidolā: nepatīkami un ārkārtīgi patīkami. Apliecinot skaisto tīrās mākslas jomā, viņa turpat apliecina vulgaritāti kultūras izpratnē: darbiem ir necila materiālā izpausme, prasts darinājums un tēliem ir nepiedienīga vai pat pilnīgi bezjēdzīga uzvedība. Man šķiet, ka skatītājs, nereti izkliedzot, cik šausmīgi viņam nepatīk Zariņas māksla, spontāni aizsargājas no viņā pašā atmodinātās haosa trieciendevas.»
Jau pirmajā telefonsarunā esam uz tu, kaut tikko iepazinušās. Aija nopriecājas par raksta ideju, bilzdama, ka beidzamajā laikā jūtoties, it kā viņas vairs nebūtu. Lūdz atsūtīt jautājumus, «lai varētu par to domāt». Un drīz jau saņemu vēstuli ar viņas atbildēm, kas iezīmē mūsu tikšanās tonalitāti.
