Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +5°C 
«Manas mentālās veselības sabrukums bija brīdī, kad Ukrainā sākās karš,» žurnālam Privātā Dzīve atklāj Armands Simsons, kurš tobrīd pazaudēja savu pamatdarbu – iespēju strādāt par Dinamo Rīga tehnisko direktoru. Tas pamodinājis viņā snaudošo nepašpārliecinātību, kurai iemeslus atradis bērnībā. «Manam tētim ir 69 gadi. Es mīlu viņu, bet kā maziņš puika nekad neesmu saņēmis vīriešu mīlestību ne ar apskāvienu, ne skūpstu,» sarunu festivāla Lampa diskusijā Sarunas par pašnāvību neizraisa pašnāvību atzinās Armands.
«Man nekad mājās nav nākuši meistari, jo tētim ir zelta rokas. Ja man vajag aizņemties naudu, tētis vienmēr ir gatavs dalīties, bet to elementāro – Armand, tu esi supersīkais, es ar tevi lepojos! – es nekad no viņa neesmu dzirdējis. Kas ir jāizdara sešgadīgam bērnam, lai tētis viņu sistu ar ādas siksnu? Kas septiņgadīgam bērnam ir jāizdara, lai viņam iedotu pa muguru ar lecamauklu? To mēs visu esam pārrunājuši. Tie bija tādi laiki, tētim bija savi iemesli,» norādīja Simsons.
Pēdējo trīs gadu laikā viņš pusgadu grimis dziļākā depresijas bedrē ar domām par pašnāvību.
«Virtuālā kladīte bija pierakstīta – striķis, ūdens, mašīna, tabletes,» atminas Armands, kurš tagad, atskatoties uz to laiku, norāda – tās bijušas nevis viņa paša domas, bet gan lietoto zāļu blaknes. «Dakterei nepatīk, ka es tā saku, bet šobrīd antidepresantus lietoju tāpat kā uztura bagātinātājus. Tie ir jaunākās paaudzes, neizraisa atkarību,» teic Simsons.
Lai zāļu iedarbību sajustu, bija jāpaiet vismaz mēnesim, kura laikā to lietotājs ticis ierauts emociju karuselī. Tas bijis izaicinājums arī līdzcilvēkiem, kuriem nācās klausīties, ka viņš nevienam neesot vajadzīgs, ir tikai apgrūtinājums un šai pasaulei labāk būšot bez viņa. «Domu par pašnāvību bija ļoti daudz,» atzīst Armands, kurš vērsies pēc palīdzības gan pie psihoterapeita, gan psihiatra.
«Nekaifoju, bet šobrīd jūtos labi. 45 gados man ir svarīgi saprast, kā teica Valdis Zatlers, kas es esmu. Sevis meklēšana nes sev līdzi arī ikdienas situācijas ģimenē, kas nav vieglas,» atzīst Simsons. «Lai vai kas un lai vai kā, bet joprojām kopā kopš 19.06.2004.,» kāzu 21. jubilejā Armands ierakstīja sociālajos medijos, suminot sievu Ivetu.
Pāris, kurš agrāk ar kopīgiem ikdienas mirkļiem dalījās bieži, pēdējā laikā viens otra kontos sociālajos medijos parādās reti. Par to, kā tas skaidrojams, Simsons teic: «Mums ir normāla laulība, kurā ir arī grūtības. Neviens neteica, ka būs tikai rožu dārzs. Mēs kopā esam jau 30 gadus, no kuriem precējušies – 21. Ir kāpumi, ir kritumi, bet mēs strādājam pie savām attiecībām. Esmu pateicīgs sievai Ivetai par to, ka esmu dzīvs. Viņa bija tā, kas man lūdza aiziet pie ārsta.»
