Rīga +1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Pirms 20 gadiem intervijā žurnālam IEVA teicāt, ka cerat – nākotnē jūsos nebūs pazudis rotaļīgums, kas dzīvē ienācis līdz ar vīru Trondu. Kas noticis starp toreiz, kad vēl tikai gaidījāt dēlu, un tagad, kad esat starptautiski atzīta režisore?
– Joprojām esmu trauksmaina un neapdomīga, un manī ir ļoti daudz enerģijas. Kādu laiku tā bija pazudusi, jo man nemitīgi visiem vajadzēja atbildēt uz jautājumu – kad tu pabeigsi filmu? Jo scenāriju sāku rakstīt jau 2011. gadā, bet tā īsti filmas ražošana sākās tikai 2016. gadā. 2019. gada beigās jau jutu, ka mēle izkārusies ārā. Bet tagad enerģija ir atgriezusies, un man pašai šķiet, ka šobrīd es esmu tā, kas biežāk uzmundrina vīru.
Atceros, toreiz intervija bija saistībā ar manu pirmo dokumentālo filmu Klases bilde – par maniem Saldus skolas klasesbiedriem. Tas bija labs sākums karjerā, jo Norvēģijas televīzijai tā filma ļoti patika. Pēc tam veidoju visādus pasūtījumu darbus, bet tieši pēc dokumentālās filmas par manu mammu Bekons, sviests un mana mamma parādījās sajūta, ka kaut ko varu izdarīt. Beidzamā desmitgade dzīvē ir pagājusi, veidojot seriālu Norvēģijā – filmas par bērniem ar dažādām diagnozēm.
– Kāpēc jums bija interese uzņemt filmas par šiem bērniem?
– Tāpēc, ka man pašai puika piedzima ar ļoti retu diagnozi – dismeliju, bez labās rokas plaukstas. Norvēģijā šāda diagnoze ir apmēram desmit bērniem gadā, bet Latvijā, toreiz veicot ultrasonogrāfiju, man daktere nepateica visu līdz galam. Pirmie gadi pēc dēla piedzimšanas bija diezgan smagi.
Nu, piemēram, kā lai mazam bērnam, kuram birst asaras, ieskaidro, ka rokas protēze vajadzīga tādēļ, lai sešdesmit gados nesāpētu mugura?
Manai meitai tobrīd bija tikai divi gadi, viņa gāja bērnudārzā un sāka slimot, puika naktīs negulēja, un viss man šķita tik ļoti pelēks. Pa īstam nomierinājos tikai tad, kad puika divarpus gadu vecumā sāka iet bērnudārzā un viņam viss bija kārtībā. Kad ar dēlu pirmajā skolas dienā Norvēģijā aizgājām uz skolu un viņš iepazinās ar pārējiem bērniem, visa klase čivināja un labdabīgi jokojās par viņa diagnozi. Ā, tev nav vienas rokas? Vai tu cieti lidmašīnas katastrofā vai krokodils nokoda?
Īstenībā tikai tagad varu teikt, ka šī nav nekāda smagā diagnoze, jo dzīvē manam puikam viss ir pilnīgi normāli. Mariusam ir lieliska humora izjūta, un viņš pat ir piedalījies stendapā par vienas rokas tēmu. Viņam ir instagrama konts Vienrokas pirāts, un viņš šobrīd pats vada mašīnu, kas ir iespējams ar īpaši pielāgoto protēzi.
Bet, atgriežoties pie seriāla, – kad Mariuss sāka iet pirmajā klasē, tika palaista gaisā īpašo bērnu seriāla pirmā sērija, un tas kļuva ļoti populārs. 14 minūšu garās filmiņās četru sezonu laikā esmu portretējusi jau divdesmit bērnu. Un es visus šo bērnu stāstus esmu ļoti laidusi caur sevi.
– Vai tas nebija emocionāli smagi?
– Protams, bija grūti. Jo visiem šiem bērniem bijis jāpārdomā dzīve kaut kā dziļāk un citādi. Un tā ir šo stāstu pievienotā vērtība. Otrajā sezonā, piemēram, bija stāsts par puiku Larsu, kas ir piedzimis ar atvērto rīkli. Viņš pilnā anestēzijā ir operēts kādas četrdesmit reizes! Ar šādiem bērniem sarunas ir daudz nopietnākas. Tāda, lūk, ir bijusi mana dzīvē pēdējo desmit gadu laikā.
– Vai jums ir bijušas pārdomas par sievietēm režisorēm pārsvarā maskulīnajā režisoru vidē?
– Sieviete režisore Latvijā man asociējas ar Dzidru Ritenbergu. Viņa bija enerģiska un spēcīga, tāda, kas nebaidījās pateikt savu domu. Un, kaut arī padomju laiku kontekstā tika pieņemts, ka režisori galvenokārt ir vīrieši, man nav bijis sajūtas, ka sievietes nevarētu būt labas režisores. Režisora un tiklab vadītāja postenis jau vairāk ir stāsts par atbildību – vai tu esi spējīgs vadīt vai ne.
– Jūs pati sevī jūtat to vadītāju?
– Jā. Jo kāpēc gan tikai vīrietis varētu uzņemties atbildību un pieņemt lēmumus?
Norvēģijā esmu ļoti pieradusi, ka kā dokumentālo filmu režisore visu daru pati, arī aparatūras pārnēsāšanu un nokļūšanu vajadzīgajos punktos. Kad Latvijā sāku strādāt ar operatoriem, sapratu, ka viņi man neļaus nest statīvus (smejas).
– Lai nestu statīvus, jābūt labā fiziskā formā.
– Jo vecāka kļūstu, jo labāk saprotu – lai noturētos šajā profesijā, ir vajadzīga fiziskā slodze. Man, piemēram, patīk skaldīt malku vai arī zāģēt koku sausos zarus. Bet filmu Mans mīļākais karš salīdzinu ar maratonu. Man kopš bērnības labi padevās īsās distances, esmu sprintere pēc savas būtības. Man arī patīk pēc iespējas ātrāk redzēt rezultātu. Tāpēc sākums man bija īpaši grūts – man kā sprinterei bija grūti pieņemt to, ka būs jāskrien ilgi. Kā zināms, maratona distance ir 42 kilometri un 125 metri. Man ilgu laiku bija sajūta, ka tos 42 kilometrus jau esmu noskrējusi, bet vēl palikuši tie visgrūtākie pēdējie 125 metri.
– Kāpēc jums bija svarīgi uzņemt šo filmu par pašas piedzīvoto bērnībā un skolas laikā?
– Tāpēc, ka, dzīvojot ārpus Latvijas, redzu, ka par mūsu jocīgo vēsturi un pieredzi vajag stāstīt un atgādināt. Ko, piemēram, nozīmē dzīvot dubultu dzīvi.
Jo tev iemāca spēlēt uz klavierēm Dievs, svētī Latviju un pēc tam pasaka – Dievs pasarg’, šito tu ārpus mājām spēlēt nedrīksti!
Vakar, stāvot pie Baltkrievijas vēstniecības piketā, domāju: 1987. gadā pie mums notika līdzīgi kā tagad Baltkrievijā – pie Brīvības pieminekļa arestēja cilvēkus. Bet 1988. gadā jau tā dzirksts uzplaiksnīja, pārvērtās ugunī un mums bija iespēja valsti aizvest līdz neatkarībai, kura man joprojām šķiet ļoti vērtīga. Mums pašiem šķiet, ka Latvija ir Eiropas Savienībā un NATO un visi par mums visu zina, bet tā nemaz nav. Daudziem šī būs iespēja par vienu Ziemeļeiropas valsti uzzināt vairāk.
– Kuras jums pašai šķiet emocionālākās filmas epizodes?
– Tādas ir divas. Viena saistās ar smagu manas mammas pārdzīvojumu – iestāšanos Komunistiskajā partijā. Bet otra – Baltijas ceļš. Kad kopā ar žurnālu Kino Raksti veidojām sarunu pie Noras Ikstenas un es aizsūtīju noskatīties filmu, viņa teica, ka vispār viņai nāk vēmiens no visām Baltijas ceļa arhīvu lietām un viņa to visu ciest nevar. Bet šajā filmā viņa to bija piedevusi.
– Starp citu, kāpēc filmas nosaukums ir Mans mīļākais karš?
– Lai provocētu. Zināju, ka tas piesaistīs uzmanību un kādam būs, par ko padomāt. Bet mīlestības pret karu cilvēkam vispār nevar būt, un ar šo nosaukumu vēlos izcelt, ka mūsu uzvara tika panākta ar miermīlīgiem darbarīkiem. Šī ir pretkara filma.
— Kāda ir jūsu pašas bērnības spilgtākā atmiņa?
– Kopš divarpus gadu vecuma, kad bija piedzimusi mazā māsa, manā galvā ir ļoti daudz bilžu. Mana bērnība pagāja, dzīvojot starp Kurmāli un Alsungu. Tikai vēlāk mēs pārcēlāmies uz Saldu.
Visspilgtāk atceros savus gājienus pa Kurmāles mežiem un pļavām. Tikai tagad domāju – kā manu vienu tik mazu laida lielajā mežā? Bet man pašai nemaz nebija bail, jo suns skraidelēja līdzi, un man bija tik laba sajūta, ka es tāda maza varu izlīst pa apakšu eglēm, sagriezt sēnes un atnest vecmammai pilnu grozu ar gailenēm. Jā, sapņotāja un fantazētāja manī ir no tiem mežu pārgājieniem. Manam dēlam ļoti patīk stāsts, kā es mežā satiku lūsi, ar kuru mēs kādu brīdi samainījāmies ar skatieniem.
Bet mana mīļākā mafijas filma ir Krusttēvs. Tāpēc, ka tā sākas ar kāzu ainu un milzīgu ģimenes balli. Līdzīgi vienmēr bijis mūsu dzimtā. Piemēram, manai vecvecmammai Līzei, kas nāk no lielā Kuldīgas klana, bija sešas māsas un viens brālis. Tas tikai nozīmē, ka nemitīgi notika kāzas, pilngadības, apaļas jubilejas, sudrabkāzas un bēres, un visur es kā bērns piedalījos.
– Lasīju, ka jums ir paradums nosvinēt katru panākumu ar šampanieti. Jūsu norvēģu kaimiņi brīnoties par biežajiem svētkiem.
– Svētku rīkošanā milzīgs nopelns ir manam vīram, kuram ļoti patīk dalīties ar prieku, ēdienu un visu, kas ir labs dzīvē. Pirms 15 gadiem izdomājām, ka gribam dzīvot savrupmāju rajoniņā, kur ir vecie ābeļdārzi, – čābīga paskata, bet vecā hipijveida kolonijā. Mums apkārt ir līdzīgi domājoši cilvēki, un viņus ir viegli trešdienā pasaukt pie sevis vakariņās uz šampanieti. Man ļoti patīk spontanitāte un neplānoti ikdienas pagriezieni.
– Kas jūs vēl iepriecina ārpus jūsu sirdslietas – kino?
– Tas, kā izskatās saules stari uz priežu stumbriem. Man vispār ļoti patīk priedes kā koki, un es varu ziemā atnest mājās no meža priežu zariņu, ielikt vāzē un priecāties, cik gleznains ir šis zaļums. Vai arī no sava dzīvokļa loga skatīties, kā mākoņi mainās. Skaistais ir visur, un mani ļoti var iepriecināt ar puķēm. Tāpēc visi, kas nāk pie manis, pirms tam izskrien cauri puķu veikalam, jo zina, ka priecāšos (smejas).
– Šķiet, ka esat romantiska. Savulaik arī mācīties uz Norvēģiju aizbraucāt tāpēc, ka tā likās romantiķiem piemērota vieta.
– Man liekas, ka ir jāizlabo šis stāsts par romantiku. Par sevi drīzāk teiktu – esmu naivs cilvēks. Mani ir ļoti viegli iejūsmināt. Kaut vai ar puķu bildēm, kuras ielikt sociālajos tīklos skaitās slikta gaume. Bet, no otras puses, kāpēc vajag visu laiku slavināt tikai kaut ko raupju, atgādinot, ka cilvēka dvēsele ir drūma un nomākta, pilna ar depresijām un nelaimēm?
Neteiktu, ka esmu tāda tradicionāla romantiķe, bet man patīk cilvēkus pārsteigt, dot viņiem pašiem impulsus būt radošiem.
– Kas jūs studiju laikā piesaistīja jūsu vīrā? Arī kāds spējš impulss?
Mēs mācījāmies vienā kursā, un sākumā viņš man nemaz īpaši nesimpatizēja. Šķita tāds parasts cilvēks. Bet tad mācību gada sākumā mēs pārvācāmies uz Lillehammeri, un viņš mani kādā nedēļas nogalē paņēma līdzi mašīnā. Tronds man atvainojās, ka viņa vecais opelis ir piekrauts pilns ar lietām – skapīti, tepiķi un platēm. Tad viņš to visu paturpināja ar stāstu par cilvēku ilūzijām, ka lietas viņus darīs laimīgus.
Es tolaik biju citās attiecībās, bet šā brauciena laikā sapratu, ka viņam ir gan humora izjūta, gan vieglums.
Tā paliku kopā ar Trondu.
– Un kurš pieņēma lēmumu precēties?
– Es. Tāpēc, ka studiju gads gāja uz beigām, un, ja nebūtu apprecējušies, man vairs nebūtu uzturēšanās atļaujas. Izrādās, viņš par to pat nebija aizdomājies (smejas).
– Dzīvojot starp Norvēģiju un Rīgu, bieži esat šķirti. Tas jums netraucē?
– Mēs abi esam vienā profesijā un darbaholiķi, tāpēc ļoti labi viens otru saprotam. Manī pašā aizvien vairāk parādās drosme darīt tieši to, ko man gribas. Tās ir mana egoisma izpausmes. Bet man jāsaka liels paldies manam vīram – viņš ir arī manas jaunās filmas producents un ļoti ticēja manam stāstam par to, ka iespējams uzturēt ticību demokrātijai.
– Starp citu, jūs šobrīd taisāt īsfilmu par ticību mīlestībai.
– Īsfilmas stāsts ir par to, ka pieaugusī mazmeita un viņas vecāmamma dzīvo katra savā pasaulē. Bet, neskatoties uz pilnīgi atšķirīgām interesēm, mīlestība starp paaudzēm nemainās.
Man liekas, ka otra definīcija lielajai un labajai sajūtai, ko mēs saucam par mīlestību, ir cilvēcība. Protams, teikt, ka tici cilvēcībai šajā pasaulē, vienmēr ir drosmes jautājums. Jo, no vienas puses, visapkārt ir ļoti daudz labu cilvēku, bet, no otras puses, tevi vienmēr kāds var piesmiet un nodot. Tomēr, neskatoties uz to, cik daudz nežēlības ir riņķī apkārt un cik daudz visa kā slikta notiek pasaulē, es joprojām ticu labajam cilvēkos un mīlestībai.
– Jums ir viegli pateikt – es tevi mīlu?
– Hāāā… Jautājums – kam tu to saki. Pēdējos divus gadus es ļoti maz esmu mājās. Un tad, kad esmu un puika septiņos no rīta dodas prom, mierīgi varētu gulēt, bet es ceļos augšā un saku viņam: es tevi mīlu, un viņš man atbild – es arī sevi mīlu (smejas). Varbūt visgrūtāk ir pašai saņemties un pateikt sev – paklau, Ilze, varbūt mīli arī sevi! Jo tad, kad es lasu grāmatu, man šķiet, ka šis ir mans nozagtais laiks, kurā patiesībā vajadzēja strādāt.
– Izklausās pēc darbaholisma.
– Jā, jā. Tā ir. Ar šo te īsfilmu, kurai nupat ir pirmā filmēšanas diena, man saistās tik daudz ideju un sapņu, ka, lai to visu varētu paspēt realizēt, uzreiz jāsāk darīt.
– No kā jūsos vairāk enerģijas – no tēva jeb mammas?
– No abām dzimtām – gan no Kalnu, gan Burkovsku dzimtas. Es zinu, ka neesmu tā gudrākā, spējīgākā un talantīgākā, bet, ja citi ir pagriezuši muguru vai nobijušies, es iešu un darīšu. Taču man bieži vien ir kauns, ka manī ir tik daudz enerģijas.
– Kāpēc?
Tāpēc, ka enerģija citus var biedēt. Latvieši taču ir introverta nācija, bet es tāda neesmu. Es ļoti identificējos ar savu tēti, kuram bija daudz radošas enerģijas un kurš sevi spoži realizēja kā vadītājs. Viņš taču padomju laikos izbīdīja autobusu maršrutu no Alsungas līdz Rīgai. Tētis man ir dzīves mistērija un ideāls, un es tiešām idealizēju visu to, ko viņš paguva izdarīt savas dzīves laikā (Ilzes tētis nositās, kad viņam vēl nebija 30 gadu – aut.). Starp citu, manam tētim bija tādi smiekli, kas, šķiet, nāca ārā no vēdera. Tad, kad viņš smējās, nevarēja nesmieties viņam līdzi. Savukārt mammai piemita tā dziļi plūstošā, pamatīgā zemes enerģija. Mammas ģimenei jeb Kalnu klanam ir raksturīga izturība un pacietība. Tāpēc manī ir arī tā sīkstā enerģija.
– Vai jūsu bērni ir tikpat aktīvi kā jūs?
– Abi mani bērni nu jau ir pieauguši cilvēki. Meitu Kristīni bērnībā aizvedām uz baletu Riekstkodis, un pēc tam viņa teica, ka grib dejot. Sāka trīs gadu vecumā, pēc tam to darīja ļoti intensīvi – reizēm pat 10, 12 stundas nedēļā. Taču viņa izvēlējās neturpināt savu karjeru kā dejotāja un šobrīd studē starptautiskās attiecības. Tomēr dejošana viņai joprojām ir mīļš hobijs. Savukārt Mariuss ir izvēlējies būt story teller. Viņa dzīves aicinājums ir stāstīt stāstus. Šobrīd Mariuss studē bakalaura programmā, kurā iekļauts kino, teātris un literatūra. Viņu ļoti interesē scenāriju un režijas sfēra.
– Vai jūs par kādu gadu savā dzīvē varat teikt – tas gan bija izcils?
– Katram gadam ir savi plusi un mīnusi. Bet, ja man jāizvēlas, es saku – tas bija 1988. gads. Tāpēc, ka tad sākās tautas atmodas vilnis, es pati biju tīņa gados, un man bija sajūta, ka viss vēl priekšā. Man bija maz pieredzes dzīvē, tāpēc viss izraisīja sajūsmu. 1988. gadā pirmo reizi dzīvē biju radošajā nometnē Aicinājums. Pēc šīs nometnes atgriezos vidusskolā ar pilnīgi citu ticību sev. Tajā pašā gadā mani uzņēma arī televīzijas raidījuma Apvārsnis jauniešu grupā, un redaktores Verēna Bērziņa un Silvija Sūna mūs iedrošināja darīt pašiem, uzdrīkstēties izaicināt. Beidzot vidusskolu, es jau biju viena no šī raidījuma vadītājām. Bieži vien bija tā, ka raidījuma dēļ nepaspēju uz priekšpēdējo autobusu vai pat pēdējo autobusu uz Saldu. Bet kaut ko tādu var dabūt gatavu tikai skolas laikā, kad tevī ir daudz enerģijas.
Tas bija brīnišķīgs laiks jauna cilvēka dzīvē. Pēc tam ir nākušas klāt gan sāpes, gan pārdzīvojumi, gan visādas neveiksmes.
– Ilze, ko jūs sev gribētu uzdāvināt dzimšanas dienā?
Dzimšanas dienu standartfrāze ir teikt – daudz laimes! Katru gadu savā dzimšanas dienā noskatoties animācijas filmu Ezītis miglā, es jūtu šo laimi. Tāpēc, ka tur katrs kadrs ir tik poētisks! Tā ir filma ar garīgo piepildījumu ne tikai stāsta, bet arī vizuālās baudas dēļ. Jā, skatoties Ezīti miglā, es jūtos svinīgi.
– Vai jūs arī raudat, skatoties šo filmu?
– Nē. Bet es raudāju gandrīz visu laiku, šopavasar atkārtoti noskatoties filmu Ezera sonāte. Tā, manuprāt, ir viena no spēcīgākajām un dziļākajām latviešu melodrāmām. Pirmkārt, tā ir filmēta Alsungā, kur es kādreiz dzīvoju, un tā ir pirmā filma, kuru es reiz skatījos uz lielā ekrāna. Šī filma liek aizdomāties par pareizām vai arī nepareizām izvēlēm. Man, piemēram, Lauras izvēle šajā filmā palikt uzticīgai savam vīram, kurš ir cietumā, šķiet ļoti skaista un cēla.
Bet Ezītī ir tā aina, kur viņš iet ar tiem naktstārpiņiem rokās kā svecītēm un kuri pēc tam aizlido. To skatoties, man pašai ir sajūta, ka mazliet paceļos virs zemes un tad tur tā plīvoju vai pat lidoju.
– Ilze, kādam ir jābūt komplimentam, lai jūs iepriecinātu?
Mani reiz dzīvē izglāba kāds kompliments Francijā. Man toreiz bija gadi četrdesmit, un šajā vecumā jau biju ar sirmiem matiem.
Mēs ar meitu ielidojām Parīzē, iegājām visparastākajā Starbucks kafejnīcā, un apkalpotājs, dodot ledus kafiju manai meitai, pagriezās pret mani un jautāja – un ko māsai?
Ne viņam no manis ko vajadzēja, ne man no viņa, bet šie vārdi manī radīja tādu spēcīgu sajūtu. Brīdī, kad pašai šķiet, ka esi pelēka, nekāda un nogurusi, šāds nejaušs kompliments var ļoti celt pašapziņu.
– Un kopš tā brīža tomēr sākāt krāsot matus?
Nu gluži uzreiz nē, bet pēc pusotra gada gan. Tas bija saistīts ar kursabiedres jubileju. Viņai palika piecdesmit, un tad es domāju – johaidī, esmu visjaunākā un vissirmākā kursā. Bet, runājot par komplimentiem, pašu labāko saņēmu pirms diviem gadiem, kad Oslo rādīja manas filmas Mans mīļākais karš fragmentus kādā konferencē. Man pēc tam atrakstīja Edvarda Grīga muzeja direktors: «Tas, ko tu esi izdarījusi, manī pēc ilgiem gadiem radīja apziņu, ko nozīmē sajusties kā cilvēkam.» To es uzskatu par beidzamā laika spēcīgāko komplimentu un lielu atzinību savam darbam.
