Rīga +17°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Augsti mērķi un virsotnes tev patīk.
Jā, haikings ir mans pēdējā laika hobijs. Kopā ar draugu lietuviešu rallija braucēju Vitautu Švedu 2019. gadā pirmo reizi biju Nepālā. Devāmies uz Everesta bāzes nometni, kalnos pavadot 14 dienas. Uzkāpām Kalapatar 5660 metru augstajā virsotnē. Šis piedzīvojums mainīja manu dzīvi, vērtības un domāšanas veidu.
– Atgriezies kā cits cilvēks?
Jā, lietas, pēc kurām agrāk tiecos, pēkšņi prioritāšu sarakstā nokrita ļoti zemu. Kad redzi tur dzīvojošo cilvēku ikdienu un iespējas, apvienojot tās ar paša fiziskajām grūtībām, tevi tas ļoti caursit. Grūti izstāstīt, to vajag piedzīvot. Sagaidot kovida perioda beigas, uzkāpām Āfrikas augstākajā virsotnē Kilimandžāro. Es joprojām no šīm emocijām dzīvoju.
– Raksturo sevi. Kāda ir tava vizītkarte?
Jāsaka, kā ir, – esmu nedaudz traks un stūrgalvīgs čalis. Ja es ko ieņemu galvā, tad grūti no tā atteikties. Mēģinu to realizēt, lai arī kas tas būtu. Neļaušos blakus spiedienam, lai gan daudziem cilvēkiem manas idejas šķiet nepareizas, pārlieku dullas, nerealizējamas. Visā, ko daru, kur eju, apakšā nekad nav bijis biznesa plāna. Normāls, ar galvu domājošs biznesa cilvēks 1000 reizes būtu atmeties manā vietā. Iemesli, kāpēc šo visu pamest, ir bijuši neskaitāmi.
Droši vien domāju pārāk emocionāli, taču citādi es te ar savu komandu nebūtu nonācis. Man vienkārši tas ir jāizdara. Es lieku par sevi runāt saviem darbiem, tāpēc varu droši teikt, ka esmu arī perfekcionists. Kvalitatīvs darbs ilgtermiņā vienmēr atmaksājas.
– Un tomēr daļai cilvēku tu esi «tas čalis no Talsiem ar pieneņu dzelteno Audi Quattro». Tā daudzi tevi iepazina un atceras vēl joprojām.
Tas laikam bija labākais laiks dzīvē. Pilnīga jaunība, tu esi students, no rīta līdz pēcpusdienai mācies. Naktī ej strādāt autoservisā, par to nesaņemot algu. Tu dari to, kas liek tavai sirdij vibrēt. Nesaprotu, kā tolaik piedalījos sacensībās. Man vecāki deva 20 latus nedēļā, Rīgā kopā ar draugu īrēju dzīvokli un braucu rallijā.
To Audi es pats taisīju no rīta līdz vakaram, zināju katru skrūvīti. Tas man deva daudz priekšrocību. Ir bijuši gadījumi, kad, stāvot uz starta, auto vairs neiet. Izlecu ārā, norauju kādu plastmasu, saskrūvēju vadiņus un braucu tālāk. Tomēr, ja padomā par tā laika auto drošību – ārprāts… Baiļu vispār nav, grozi stūri, un gāzes pedālis ir grīdā.
– Tev bija kupls fanu pulks.
To var izskaidrot ar faktu, ka tolaik skatītāji ar šādiem Audi modeļiem devās ralliju skatīties, tāpēc biju kā savējais. Protams, arī braukšanas ātrums. Cēsu rallijā uz starta bija 120 ekipāžas, un man izdevās finišēt piektajam absolūtajā kopvērtējumā, apsteidzot vairākus desmitus Subaru.
Daži konkurenti pirms starta servisa parkā vēra manam auto durvis vaļā, lai pārbaudītu, vai bremžu pedālis strādā. Viņi iegulda naudu, trenējas, bet te viens visus noskrien ar vecu Audi. Lietuvā fani pat nelaida nost no estakādes, jo apbrīnoja, kā lēcām visos bīstamajos tramplīnos, kur vietējie baidījās. Tas bija ļoti spilgts laiks.
– Kur leģendārais Audi ir tagad?
Cik zinu, tad fiziski kuzavs vēl kaut kur ir. Nožēlot neko dzīvē nevajag, bet, ja man būtu iespēja, tad to mašīnu nekad nepārdotu.
– Tu biji pirmais Baltijā, kurš saskrūvēja labu Mitsubishi Lancer Evolution 10.
Jā, otrajā rallijā nodega dzinējs, un tur arī beidzās mana rallija karjera. Varbūt uzlēcu augstāk par savu pēcpusi, varbūt nevajadzēja tā ieguldīties. Uzskatu, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek. Ja tas nebūtu noticis, es nesēdu šeit. Pēc šā notikuma pievērsos rallija organizēšanas procesam, pārņemot Talsu rallija grožus.
– Kā ir – pilota ķiveri nomainīt pret pildspalvu un klaviatūru?
Rallijā braucot, ir ārkārtīgi daudz adrenalīna. Pēc karjeras beigām mēģināju kaitošanu un citus aktīvos sporta veidus, taču nekas man nespēja sniegt līdzvērtīgas emocijas. Pēc pāris gadiem sapratu, ka rallija organizēšana man strādā kā šis adrenalīna aizstājējs.
Brīdī, kad pacel roku un piesakies organizēt ralliju, tu uzkāp uz naža asmens.
Tu riskē, jo neviens rallijs nav vienāds, šeit nav rutīnas. Atkarībā no rallija līmeņa mainās arī izaicinājumi. Tev ir 1000 veidu, kā nodegt, un tu dari maksimālo, lai tas nenotiktu.
– Ko tas prasa no tevis?
Tas prasa arvien vairāk. To īpaši jūtu šobrīd, kad ejam uz WRC. 10 gadus organizējam Eiropas rallija čempionātu (ERČ), tomēr tikai tagad saprotam, ka līdzšinējā pieredze ir neliela, ņemot vērā WRC apmērus. Atbildības līmenis, sarežģītība. Tas prasa gan vairāk laika, gan vairāk sirmu matu uz manas galvas. Man tas ir jāizdara, lai ko tas prasītu.
– Ko cilvēkiem nozīmē WRC?
Šie ir kā trīs maģiski burti. Kopš strādāju pie projekta, esmu sapratis, ka pēkšņi par autosportu interesējas vai runā cilvēki, kurus nekad neesmu redzējis šīs jomas tuvumā. Ja kāds man pirms četriem gadiem teiktu, ka mēs to atvedīsim uz Latviju, es teiktu – beidziet sapņot.
– Rallija organizēšana nebeidzas brīdī, kad uzvarētājam pasniedz kausu.
Tieši tā. Organizējot ERČ, intensīvais darbs sākas septiņus mēnešus pirms faktiskā norises datuma. Tad skatītājiem seko pats notikums, bet mums rallijs iet vēl trīs mēnešus. Finanšu atskaites, pētījumi par pienesumu valsts budžetā, pateicības balvas un viss pārējais. Pie atskaitēm viss birojs divus mēnešus strādā, tas ir ļoti laikietilpīgi. WRC gadījumā tas ir vēl ilgāks periods.
– Vai, apmeklējot citus pasākumus, tu zemapziņā vērtē organizētības līmeni?
Ar laiku tu kļūsti par tādu frīku, tur nav variantu. Jebkurā pasākumā skatos kļūdas, izvērtēju, ko varētu labāk. Neatkarīgi no tā, vai tas būtu spīdvejs vai kāds koncerts, tas notiek automātiski. Protams, bieži tas viss paliek tikai pie manis, jo apkārtējie diez vai saprastu, ja es visus komentārus sāktu izteikt skaļi.
– Ar vairāk nekā 20 ralliju bagāžu, ar esošo pieredzi ir iespējams bez stresa noorganizēt ralliju?
Tāda līmeņa pasākumus, kādus organizējām līdz šim – jā. Tas prasīja daudz laika, deleģēt cilvēkus, pilnībā viņiem uzticēties un atkāpties no visa stresa solīti atpakaļ. Kas attiecas uz WRC, tad tur nav ko slēpt. Viss pazudušais stress tiek uzdzīts atpakaļ. Atbildība pret valsti, WRC promoteri, iedzīvotājiem, komandu ir izaugusi neaprakstāmā apmērā. Ar gadiem esmu iemācījies stresu pārvērst pozitīvā enerģijā – nevis sadegt, bet izdarīt vairāk, precīzāk, niansētāk.
– Kas šajā visā sniedz gandarījumu?
Viens no piemēriem ir mana komanda. Es redzu, kā šie cilvēki plēš kreklu, lai visu izdarītu maksimāli labi. Tā ir neaprakstāma sajūta. Viņi var izdarīt jebko un jebkad. Protams, patīkami ir arī tas, ja sportisti izsakās pozitīvi par mūsu organizētajiem pasākumiem. Ceļš uz WRC posma organizēšanu bijis grūts, bet es zinu, ka Latvijai ar savām rokām neko lielāku neiedošu.
– WRC kā Everests?
Jā, tas patiesi ir mans, manas komandas un visas Latvijas autosporta sabiedrības Everests. Būsim godīgi: Formula 1 sacensības mēs visdrīzāk Latvijā neuzrīkosim, tāpēc WRC ir augstākais punkts.
– Liela nozīme noteikti ir arī ģimenei. Tava sieva ir baletdejotāja, un pat šeit var saskatīt līdzības ar rallija organizēšanu. Uz skatuves viss ir skaisti, bet ieguldītais darbs paliek neredzams.
Šajā ziņā man ir ļoti paveicies. Varētu padomāt, kas kopējs balerīnai ar rallija braucēju, taču līdzību ir patiesi daudz. Tikko sieva gatavojās pirmizrādei Odetas lomai Gulbju ezerā. Viņa uz 40 dienām gluži vienkārši pazuda, atdodot sevi visu. Tas ir ārkārtīgi smags darbs un es pilnībā to pieņemu. Vēlāk ir otrādi – es pazūdu savā pasākumā. Mēs viens otru pilnībā saprotam, nav jautājumu, diskusiju vai pārmetumu. Ģimene un tuvākais draugu loks dzīvo man līdzi. Tā ir forša vilkme, jo tuvākie tev nedod iespēju atkāpties. Visi pastums uz priekšu un sniegs atbalstu.
Ieguldītais darbs paliek ēnā. Aizbraucot uz ralliju, dažiem šķiet, ka novilkt divas lentes un izlikt pāris apsargus ir viss darbs. Aizejot uz baletu, kādam liekas, ka uz skatuves viss notiek pacilājoši, viegli. Ja jūs redzētu to skatu, kā mākslinieki, noejot no skatuves, kulisēs elso… Vai to, kas notiek mājās. Špricējam, duram, rezonanses, asaras. Tas ir neaptverams darbs, un aisbergs zem ūdens ir ļoti liels.
– Uz baleta izrādēm ej?
Esmu redzējis vairāk nekā 220 baleta izrādes. Domāju, ka, atskaitot operas darbiniekus, es varētu būt viens no rekordistiem Latvijā. Mēģinu būt klāt pie katras iespējas un atbalstīt sievu. Es jau koriģēju kļūdas mājās, esmu nonācis pat tik tālu (smejas).
– 10 gadus organizējot ERČ, tu redzi, ka rallija vidē notiek kādas pārmaiņas?
Mūsu skatītāji šajos gados ir izglītojušies. Man viņiem visiem jāsaka paldies, jo šie cilvēki ir patiesi erudīti. Viņi saprot, kur jāstāv, kā jāuzvedas. Kas attiecas uz sportistiem, lielākais lēciens redzams tieši pēdējos gados, kad visu pārņēma jaunais WRC promoters. Tas izmainīja, kā sacensības tiek translētas tiešraidē, tādejādi piesaistot augsta līmeņa sportistus. Šāgada ERČ ekipāžu sastāvs ir vienkārši neticams.
– Basketbols notiek iekštelpās, bet rallijs ir teju vienīgais sporta veids, kur tiešraidē redz arī valsti, kurā tiek organizētas sacensības.
Kad sākām ERČ organizēšanu, savā pirmajā sarunā ar Fransuā Ribero uzzināju, ka Eurosport ļoti patīk divi sporta veidi – riteņbraukšana un rallijs. Šeit tiek parādīta valsts, ne tikai sporta arēna.
– Sava pirmā rallija organizēšanu uzsāki 2008. gadā. Šajā laika posmā noteikti ir gadījušies misēkļi.
Viņu ir tik daudz! Ņemsim par piemēru Talsu ralliju. Organizējot sacensības, nepieciešams saskaņot katru ceļa metru. Tolaik kopējais ātrumposmu garums bija 100 km un pēdējais no dopiem bija aptuveni trešdaļa no visa. Piecos no rīta saņēmu zvanu, ka šajā ātrumposmā ceļam pa vidu ir nolikts baļķis. Izrādās, ka no visiem 34 kilometriem simts metri bija servitūta ceļš, kas nebija saskaņots. Čalis sēdēja traktorā, pārlika pāri ceļam baļķi un vienkārši pateica: «Jūs te nebrauksiet!»
Zibenīgā ātrumā ierados notikuma vietā un sarunu ceļā izdevās atrisināt šo situāciju, tomēr tas ir fakts, ka, palaižot garām 100 metrus ceļa, visa uzbūvētā piramīda var sabrukt.
Ja ar cilvēku neizdotos vienoties, ātrumposms būtu jāatceļ. Rallijs ir ārkārtīgi komplicēts, jo visam jānotiek ārkārtīgi precīzi. Ja pirmajam auto jābrauc 12, tad tas nevar izbraukt 11:59 vai 12:01. Ja tas nobīdīsies par minūti, tad arī nākamie 100 auto startē nepareizi, un viss vilciens nobrūk.
– Savulaik tev ir sanācis arī bučot sacīkšu trases segumu.
Jā, tas ir pierādījums teicienam «esi uzmanīgs ar to, ko vēlies, jo tas var piepildīties». 2014. gadā vienā no ERČ sapulcēm izteicu ideju, cik labi būtu, ja Latvijā kādreiz brauktu Sebastjēns Lēbs – deviņkārtējs pasaules čempions rallijā, staigājoša leģenda. Varētu teikt, ka mans elks. Lietām ritot savu gaitu, 2016. gadā pirmo reizi organizējām pasaules čempionāta posmu rallijkrosā un Lēbs bija dalībnieku sarakstā.
Viņš to sacīksti uzvarēja, gūstot arī savu pirmo uzvaru šajā disciplīnā, turklāt viņa galvenais mehāniķis bija latvietis. Pēc šīm sacensībām nācās izpildīt savu solījumu. Kopā ar savu komandu bučojām starta līnijas asfaltu.
– Vai populārie piloti ir kā rokmūziķi, kas ierodas ar raideri?
Pirmo reizi ar to saskāros 2016. gadā Biķernieku rallijkrosā. Toreiz uz starta bija arī Kens Bloks, kura piedalīšanās deva klāt mūsu sacensībām 10 miljonu auditoriju. No viņa komandas atnāca pieprasījums ar dažādām lietām, starp tām – atsevišķas labierīcības, kas tiktu novietotas viņu uzbūvētajā bāzes mītnes vidū. Bijām neizpratnē, jo mūsu celtās tualetes atradās aptuveni 50–100 metru attālumā.
Vēlāk menedžeris atklāja, ka Kenam Blokam aiziešana uz publisko tualeti aizņem pārāk daudz laika. Visi fani viņu plēsa gabalos – autogrāfi, runāšanās, selfiji. Lai nepazaudētu daudz enerģijas un laika, viņš nevarēja atļauties iziet no komandas uzbūvētās teritorijas.
– Tu esi ralliju organizējis visos četros gadalaikos. Kad ir vislabākais laiks?
Mūsu rīkotais Liepājas ERČ varētu būt vienīgais, kas ticis organizēts visos gadalaikos. Tas bija riska faktors, ko vajadzēja uzņemties, lai vispār šajā apritē tiktu iekšā. Riskantākais ir to darīt ziemā, jo ziema vienkārši var neatnākt. Tad tu noplāti rokas, pasaki visiem paldies un paliec bez rallija. Nauda ir iztērēta, bet rezultāta nav.
– Tā ir noticis?
Jā. Mums bija jārīko ERČ posms vietā, kur ziemas nav, – Kurzemē. Risks atmaksājās, jo trīs gadus ziema bija, bet ceturtajā nekā. Atceros, ka toreiz biju meteoroloģijas dienestā, galvenā vadītāja paskatījās uz mani un bēdīgi nošūpoja galvu – nebūs. Nav sniega, nav rallija. Nedēļu pirms sacensību sākuma tev nākas izraut štepseli, lai komandu fūres, kas brauc no visas Eiropas, nesāktu doties ceļā. Jāsaka gan, ka man patika organizēt ziemas rallijus, jo tad teju neviens cits pasākums ārpus telpām nenotiek.
– Par WRC čempionu nekļuvi, bet organizatoriskā ziņā apbalvojumu par labāko sezonas posmu tev netrūkst.
Kā sportists tu sapņo par balvām un uzvarām. Uz lielākas skatuves tas neizdevās, tomēr tas viss atnāca ar pasākumu organizēšanu. Kad pirmo reizi organizējām pasaules rallijkrosa posmu, izvirzīju mērķi, ka mums trīs gadu laikā jādabū labākā posma balva.
Tu esi vidē, kur citu posmu organizatoriem jau ir 30–50 gadu pieredze. Mums pieredze bija apaļa nulle.
Nostrādājām 2,5 gadus pie pirmā posma organizēšanas un pēdējā vakarā pirms sacensībām pulksten 19 kopā ar Raivi Pelšu izbraucām pa sacensību teritoriju un ieraudzījām 70 punktus, kas jāsalabo. Visa komanda nakts garumā risināja šīs nepilnības. Toreiz pat nācās dažus no komandas dzīt prom uz mājām, lai cilvēks izguļas un spēj nākamajā rītā sakarīgi domāt. Es aizbraucu mājās, apgūlos gultā, pēc 10 minūtēm skanēja uzliktais modinātājs un devos atpakaļ uz Biķerniekiem.
Mēs visu izlabojām līdz perfektumam. Tas jau pirmajā gadā rezultējās ar labākā posma balvu, ko spējām izcīnīt pat četras reizes. Mēs nogāzām rallijkrosa pasauli no kājām.
– Jābūt perfekcionistam, jo ne visi šīs 70 lietas pamanītu.
Jā, kādam 30 no šiem punktiem liktos nebūtiski, bet man viņi visi likās svarīgi. Nesvarīgu sīkumu nav. Jautājums ir tikai tāds, cik tev ir laika, vēlmes un kapacitātes, lai šos sīkumus savestu kārtībā. Mēs visu darām maksimāli labi un šī vizītkarte mums ir devusi iespēju organizēt WRC.
–
– Cik ļoti atšķiras ERČ un WRC organizēšana?
Atšķirības ir kardinālas. Šis būs sarežģītākais pasākums, kāds Latvijā organizēts. Man vajadzētu vismaz trīsreiz vairāk cilvēku nekā mēs esam šobrīd, taču ekselis to nepieļauj. Par drošību jādomā kā nekad iepriekš. Mēs sagaidām, ka ralliju apmeklēs aptuveni 50 000 skatītāju.
Atšķirībā no hokeja vai basketbola arēnas šis pasākums notiek kustībā pāri pusei Latvijas. Tas raisa daudz jautājumu par loģistiku, lai tāds mašīnu daudzums varētu pārvietoties.
Tāpat jādomā par sportistu pārvietošanos. Maršruti nedrīkst krustoties ar skatītājiem, lai sportisti netiktu piebremzēti vai apstādināti. Ceļi ir šauri, un viens auto var nobloķēt visu ķēdi. Tas viss, nemaz nerunājot par to, kur stāvēs skatītāji, cik vajag apsargus. Līdz decembrim visam plānam jābūt gatavam un vēlāk varēsim slīpēt nianses.
– Pieminēji apsargus – kā šie cilvēki tiek izvēlēti?
Protams, rallija drošības tiesnešiem tas nav pilna laika darbs. Svarīga ir šo cilvēku pieredze, it īpaši – gatavojoties WRC. Gadiem ejot, mēs mēģinām, lai tiesnešu kolektīvs tiktu saglabāts, pilnveidojot viņu zināšanas. Tādā veidā viņi pierod pie rallija specifikas. Tas nav viegls darbs, jo dažādu situāciju ir daudz. Tam ir jābūt gatavam, un WRC parādīs to, kā mēs ar šiem cilvēkiem esam 13 gadus strādājuši.
– Tikko Horvātijas WRC rezonansi izpelnījās incidents, kurā skatītāju kautiņš uz trases teju pārtapa traģēdijā. Ja pašmāju skatītājs ir izglītots, kā ar 25 000 ārzemnieku?
Es absolūti nepieļauju šādus atgadījumus. Esmu drošs gan par latviešu, gan igauņu skatītājiem, tomēr ar lielu skaitu ārzemju viesu var gadīties visādi. Manuprāt, arī Horvātijas gadījumā tie nebija paši horvāti. Svarīgi, ka mums vietējie skatītāji palīdz.
Pirms sacensību sākuma izbraucu trasi un pārbaudu drošību attiecīgajos trases sektoros. Katrā vietā, kur atveru logu, atskan kāda skatītāja balss: «Raimond, mēs visu zinām. Es par šo vietu parūpēšos.» Jāsaprot arī tas, ka tik daudzos kilometros ik pa metram nolikt apsargu nav iespējams.
– Kā ar visiem zemju īpašniekiem var tikt galā?
Mums ir jāvienojas ar pilnīgi visu teritoriju īpašniekiem, saskaņojot cilvēku stāvēšanu, lai netiktu izbradāti labības lauki utt. Man ir valdībai sagatavota prezentācija, kurā redzams viens ātrumposma kilometrs, lai parādītu, cik liels darbs ir jāiegulda tik īsā posmā – apsargi, skatītāju stāvvietas, piebraucamie ceļi, glābšanas dienesti, rīkošanās avārijas gadījumos utt.
Tas ir tikai viens kilometrs, bet mums unikālā distance WRC rallijā būs aptuveni 220 kilometru. Tas ir kā no Rīgas līdz Liepājai.
– WRC kalendārā gribētu nokļūt daudz valstis. Tas ir arī politisks jautājums. Kā ar aizkulišu cīņām?
Tas ir vairāku lietu kopums. Šeit satiekas gan sports, gan liela politika. WRC promoters pēc sacensībām pat lido pie dažu valstu valdību ministriem, lai tiktos un pārrunātu, kā ir gājis. Meksika par savu posmu cīnījās ļoti augstā līmenī, iesaistot gubernatorus. Šeit vietu ir tik, cik ir, tāpēc arī lielas valstis ir palikušas aiz svītras, piemēram, Spānija, kur rallijs ir ārkārtīgi populārs.
– Vai Igaunijas un Latvijas WRC posmi var pastāvēt viens otram līdzās?
Vienā gadā nē. Šis viss varētu būt kā izmēģinājums jaunam rotācijas principam. WRC Latvijai ir par lielu, lai to rīkotu katru gadu. Labāk to organizēt reizi divos vai trīs gados, pārējā laikā organizējot ERČ, lai uzturētu formu.
– Kurzemes ceļi to izturēs?
Ceļus mums vajag perfektā līmenī. Visus šos gadus mēs analizējam katru rallija kilometru. Pirms rallija novērtējam, kā ceļš ir pārcietis ziemu. Pēc sacensībām fiksējam ceļa stāvokli, pēc greiderēšanas novērtējam, cik ātrā laikā ceļš atgūst sākotnējo stāvokli. Tādus posmus, kuri netur slodzi, mēs esam izslēguši. Mēs izvēlamies to, par ko mums nav šaubu.
– Rīkojot 2015. gada ERČ, toreiz atzini, ka lielākais stress bija par naudas savākšanu. Vai ir kas mainījies?
Tas vienmēr ir aktuāli. Tu nekad nezini, cik dalībnieku pieteiksies, kādi būs ieņēmumi, kādi bojājumi tiks izdarīti ātrumposmos. Man ir pieredze, ka visus plānus var iemest papīrgrozā. Īpaši izteikti tas bija pērn, kad gada sākumā uztaisījām ekseli ar izmaksām. Karš Ukrainā izmainīja visas pozīcijas pilnīgā kosmosā. Tas bija liels finansiāls sitiens.
– Ko WRC ienesīs Latvijas ekonomikai?
Balstoties Investīciju un attīstības aģentūras datos, tie būs aptuveni 15 miljoni eiro. Tā ir naudas plūsma, kas tiek prognozēta tikai no ārzemniekiem, turklāt es gribētu teikt, ka tas ir piesardzīgs uzmetums.
– Kā ar apmeklētāju izmitināšanu?
Tas ir izaicinājums, taču labi ir tas, ka WRC faniem 100 kilometru distance līdz ātrumposmam nav nekas īpašs. Tas nozīmē, ka varam pieslēgt klāt visas Rīgas un Jūrmalas viesnīcas, lai censtos nodrošināt vajadzīgo apjomu.
– Kaimiņzemē ir pieredze ar pamatīgi uzpūstām viesnīcu cenām.
Pie šā jautājuma mēs ļoti strādājam, lai Latvijā 50 eiro numuriņš uz rallija laiku nemaksātu 700 eiro. Tā būtu slikta vizītkarte mūsu valstij. Visu uzraudzīt nav iespējams, taču mums ir instrumenti, kā nepieļaut šādu situāciju.
– Kur notiks atklāšana?
Plānojam, ka tas varētu notikt pie Brīvības pieminekļa, lai cilvēki pusi dienas klātienē var visus garšīgos auto apskatīt. Vēlāk atklāšanas posms būs Biķernieku trasē. Kad WRC ieradīsies Latvijā, tad no vārda rallijs varēs izmukt vien tad, ja dzīvosit alā. Tas būs mazs tornado.
– Uz WRC starta redzēsim latviešus?
Jā, pat vairākus. Veltīsim lielas pūles projektam, lai Mārtiņš Sesks startētu ar WRC klases mašīnā. Jau tikai par to padomājot, man skudriņas skrien. Ja nesapņos, tad nebūs.
– Tu ķiveri esi pakāris uz nagliņas?
Es ļoti gribu braukt – vairāk nekā ēst ikdienā. Man ir plāns, ko varētu realizēt pēc WRC. Gribētu nobraukt vienu vai divas sezonas Latvijas čempionātā.
Intervija publicēta žurnālā KLUBS, 2023, Nr.6
