Rīga +3°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Arņa Preisa pieturzīmes
- Dzimis Rīgā 1959. gada 8. novembrī.
- Kopš 1981. gada strādā savā Vidzemes podnieka darbnīcā Zelmeņi.
- Podnieks un bitenieks ar 96 bišu saimēm.
- Mācījies Zvejniekciema pamatskolā, Saulkrastu vidusskolā un Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā.
- Par savu skolotāju uzskata Eduardu Detlavu un Amerikas keramikas skolas pārstāvjus brāļus Līroju un Džonu Praisus.
- Strādā Vidzemes etnogrāfiskās keramikas manierē un pēdējos gados arī augstas temperatūras akmens masas tehnikā ar paša gatavotām kristāla glazūrām.
- Piedalījies daudzās izstādēs Latvijā, Somijā, Zviedrijā, Norvēģijā, Krievijā, Luksemburgā un Vācijā.
- Meitas, divu dēlu tēvs un vecaistēvs pieciem mazdēliem.
«Šodien Arnis ir labā garastāvoklī,» mums pastāsta Arņa draudzene Rita, kamēr pats meistars mazgā matus un pārģērbjas sarunai. Lai gan Arnis joko un no jautājumiem neizvairās, mani nepamet sajūta, ka podnieka dvēseli sargā visai pabieza emaljas kārta. Iespējams, tas ir padomju mantojums, kad ik uz soļa vajadzēja domāt, ko runā. Jau tolaik Arnis izvēlējās iet savu ceļu, nevis strādāt padomijas labā.
Mēs sēžam uz terases pie cepļa kaut kur Skultes mežos un strebjam kafiju no Arņa veidotajām krūzēm. Arnis ir kaislīgs smēķētājs. Viņš savas dziļākās atbildes izpīpē vārda tiešā nozīmē.
Lai gan, lasot šo sarunu, jums, iespējams, radīsies iespaids, ka Arnis Preiss no sabiedrībās izvairās, Vidzemes podnieka Preisa cepli apmeklē daudzi. Kad jaunā porcija ar kristāla glazūras traukiem ir gatava, Arnis ikreiz savā Facebook lapā publicē bildi ar nosaukumu Kas notiek pirmajā stāvā, kurā redzams skats, kāds paveras, podniekam atverot krāsni. Arī mēs esam apciemojuši Arni dienā, kad tiek apdedzināti trauki ar kristālisko glazūru.
Noņēmis krāsns vāku Arnis sajūsmā elš: «Ou, vau… Super!» Rezultāts nekad nav vienāds, un tieši tas meistaru dara laimīgu.
Pēc izņemšanas no krāsns trauki vēl labu brīdi tinkšķ – caurspīdīgā, stiklainā virskārta uz šķīvjiem un paplātēm plīst, veidojot unikālus tīklojumus.
Starp citu, dienā, kad tiekamies ar Arni, pamatīgi līst. Taču lietus podnieku nedara skumju. Viņš priecājas, jo vakar izdevies apdarīt visus nepieciešamos darbus pie bitēm. Jā, Arnis ir arī bitenieks ar nu jau visai kuplu bišu ganāmpulku.
Kad diktofons ir izslēgts, Arņa draudzene Rita savu mīļoto vīrieti vēl pierunā paņemt ģitāru un uz atvadām mums nospēlēt dažas dziesmas. Podnieka raupjie pirksti sit pa akustiskās ģitāras stīgām, un dobjā, sulīgā balss pieskandina pielijušo pagalmu un tuvējo mežu.
Arni, rudenī tu svinēsi sešdesmit gadu jubileju, tāpēc gribu mūsu sarunu sākt ar eksistenciālu jautājumu. Proti, tu atceries savas dzīves zīmīgākos pagriezienus?
(Ilgi domā.) Viens no tādiem pagriezieniem notika ziemeļos dienesta laikā. Mēs piedzīvojām milzīgu klimata maiņu, dodoties no Murmanskas uz Astrahaņu. Atpakaļceļā uz Murmansku es saslimu ar dizentēriju. Kā nonācu galā, pat īsti neatceros. Es pamodos teltī brīnišķīgā lauku lazaretē. Bija rudens. Tur esot, es pilnībā sāku apzināties, ko darīšu, kad atgriezīšos mājās. (Domā.) Ir vēl citi pagriezieni, bet tie nav prioritāri.
Kopš mūsu pēdējās tikšanās reizes esi nogriezis matus. Vai arī tas kaut kādā ziņā liecina par jaunas dzīves sākumu?
Ar jaunu sākumu tam nav nekādas saistības. Garie mati man traucēja strādāt ar bitēm. Ejot pie bitēm, es lieku masku. Ja man iedzeļ, tad ģīmis uzpampst kā pēc atomkara. Strādājot ar bitēm, vairs neeksistē ne svētku dienas, ne brīvdienas. Pie bitēm ir jāiet tad, kad vajag.
Bites ir kā mājlopi, kurus nevar ilgi atstāt novārtā.
Man katru gadu ir jāiereģistrējas ganāmpulku reģistrā. Pēc pēdējiem datiem, manā ganāmpulkā ir 96 saimes. Vienā saimē ir aptuveni 50 000 bišu.
Pie bitēm es tiku pirms 11 gadiem. Pirms tam ar tām darbojās mana mamma. Kad viņa vairs nespēja, es pārņēmu mammas septiņas saimes. Mani tracina muļķīgi jautājumi. Cilvēki mēdz jautāt: «Kā, tad tā? Tu tagad strādā ar bitēm? Vai tad ar keramiku vairs nedarbojies?»
Sanāk, ka esi ticis pie piespiedu mantojuma.
Jā, bet ar pozitīvu zīmi. Man dzīvē ļoti noveicās, ka iepazinos ar ļoti foršiem biškopjiem. Tie ir cilvēki ar citu lidojumu. Viņos ir fantastisks garīgums, miers un jauks viedums. Savulaik man viens vecs vīrs teica: «Tu neklausies tajos, kam ir piecas saimes. Klausies tajos, kam ir simts saimes un pilnas kannas ar medu.» Zelta vārdi.
Pie bitēm nevar ieskrieties. Pie bitēm ir jāstrādā mierīgi. Ar rokām vicināties nedrīkst. Kā man teica viens klasiķis: «Skriet nevajag. Pasauli var pietaisīt arī soļodams.» Brīdī, kad stropa vāks tiek noņemts, bites mani apņem kā kupols. Kad tas notiek, man ir jānovērtē stāvoklis stropā. Pats grūtākais vienmēr ir pieņemt lēmumu – ko darīt.
Pirms ieslēdzu diktofonu, runājām par čekas maisiem. Teici, ka tajos ir arī tev zināmi cilvēki. Pats arī esi?
Paskaties! Kad arhīvu atvēra, es pirmo meklēju sevi, bet neatradu. Pēc tā tomēr jāsecina, ka tas viss nav gluži fufelis, ka tie, kuri maisos atrasti, tur nav nejaušā kārtā. Tolaik bija jāfiltrē, ar ko un par ko runā. Es biju dienējis un zināju, kā smadzeņu skalošana izpaužas. Padomju lielvalstī esmu strādājis tieši vienu gadu. Izvēlējos vairāk tās labā nestrādāt un izveidoju pats savu darbnīcu mājās. Dzīvojot tādā režīmā, tā bija zināma brīvība.
Kas tas ir?
Kristālu glazūra. Leduspuķes uz loga rūts zied mīnus grādos. Bet kristālu glazūrai šādu efektu panāk, temperatūru noturot 1000 līdz 1150 grādu robežās. Lai kristāli veidotos, glazūras sastāvam jābūt pareizam, ko veido pluss un mīnuss – smilšu kvarca minerāls ar cinka minerālu.
Kristāla glazūras tehniku Arnis mācījies no grāmatas The Art of Crystalline Glazing, ko sarakstījuši divi brāļi amerikāņi Līrojs un Džons Praisi. Tagad, sverot komponentus darbnīcā, Arnis saprot, kāpēc bērnībā aptiekā nedrīkstēja trokšņot. Svēršana ir atbildīgs process.
Tu augstu vērtē iespēju strādāt mājās?
Tā ir mana iespēja darīt tik daudz, cik spēju atbilstoši pašsajūtai. Varu tikai iztēloties, kā ir tiem cilvēkiem, kuriem jāstrādā no astoņiem līdz pieciem, bet darba dienas laikā viņi jūtas slikti. Agri vai vēlu viņi neiztur un nomirst, nesagaidījuši pienācīgu vecumu.
Tad saki, cik brīvs tu jūties?
Es jūtos brīvs, jo varu tikties ar cilvēkiem, kurus vēlos satikt, un varu nesatikt tos, kurus nevēlos. Bet brīvība uzliek arī atbildību.
Un kā šādā brīvībā sākas tavs rīts?
Rīts ir brīnišķīgs. Tas sākas ar lomaka kapsulu, jo man ir hroniska kuņģa čūla no trauksmaina dzīvesveida. Kapsulai seko karotīte labas eļļiņas – vai nu īsta krievu saulespuķu eļļa, vai nesen no spiestuves Itālijā atvesta olīveļļa. Tam, protams, seko aptuveni 300 gramu kafijas. Un uz katriem 100 gramiem es izsmēķēju pa cigaretei. Kad tas ir izdarīts, mani faili brīnišķīgi sāk darboties.
Gadās, ka tavs rīta rituāls izjūk?
Nē, nē, nē. Tādu stāvokli es vispār nepieļauju. Tā ir sabojāta diena. Es to nevaru atļauties. No rīta ļoti rūpīgi ir jāseko tam, lai kāds dienu nesabojātu. Tāpēc labāk būt vienatnē. Un tāpēc es savai draudzenei Ritai kafiju pienesu gultā. Tas palīdz saglabāt mieru, kamēr viņa bauda kafiju un skatās iemīļoto rīta seriālu.
Rīta klusums mobilizē dienai, jo, grozies kā gribi, bet dienā nāksies sastapties ar problēmām.
Mana ražīgāka dienas daļa ir rīts līdz pulksten diviem dienā. Pēc diviem, trijiem līdz pulksten sešiem es visu atlieku. Nenotiek nekādas tikšanās. Atkarībā no pašsajūtas stundu vai divas pēcpusdienā guļu, un tas man palīdz lieliski savākties vakara cēlienam. Ja neguļu dienā, tad naktī man ir nepieciešamas vismaz septiņas, astoņas stundas miega. Tā ir manas brīvības priekšrocība.
Izklausās, ka tu sevi labi pazīsti, zini, kā uzturēt sevi formā.
Laikam jāpiesit pie galda, bet dzīvē neesmu izmantojis psihoterapeita pakalpojumus (smejas).
Teici, ka, darbojoties ar bitēm, esi iepazinies ar sakarīgiem večiem. Saki, tu velti laiku draudzībai?
Es nespēju to darīt ilgstoši. Es nogurstu.
Tu nogursti no draudzības?
Jā. Labi, ka var sazvanīties. Ikdienā mani apmeklē milzum daudz cilvēku. Man ir milzīgs paziņu un draugu loks, nekam citam man pat fiziski nepietiek spēks. Arī biškopju biedrībā neesmu iestājies. No padomju laikiem man pret partijām un biedrībām ir alerģija (smejas).
Bet lai veselu dienu veltītu draudzībai… Tam man nepietiek laika. Dienā jau tā daudz laika paņem komunikācija. Es nevaru iedomāties, kas notiktu, ja man piederētu 10 000 bišu saimju un cepļa vietā būtu rūpnīca.
Par vīru draudzību skaidrs. Sieviete gan vienmēr tev ir bijusi blakus…
Tā ir gadījies, jā. Sievietei ir liela nozīme, ne velti mēs ar Ritu esam kopā jau septiņus gadus. Viņai ir brīnišķīga vērtību uztvere. Tā mums ir līdzīga.
Rita ir kultūras darbiniece ar lielisku dikciju. Es saprotu, ko viņa runā (smejas). Neciešu sievietes, kuras krīt galējībās, kuras vai nu šļupst, vai kliedz, jo tad neko nevar saprast. Bet Rita visu pasaka skaidri.
Tātad jūs labi saprotaties. Bet kas ir tā vērtību uztvere, par kuru sacīji?
Piemēram, vai viņai šķiet, ka tam, ko daru, ir kāda vērtība vai nav. Domāju, ka astoņdesmit procentiem šodienas sieviešu tam nebūtu nekādas vērtības. Ja es būtu advokāts vai baņķieris vai ja man piederētu lielveikals, tam būtu vērtība. Bet viss pārējais… Nu tā…
Dzīves uztvere. Vienam šķiet, ka ir svarīgi dzīvot Rīgā. Es Rīgu neieredzu. Es uz to dodos četros gadījumos. Pirmkārt, ja man kaut kur jālido. Otrkārt, kad atgriežos no lidojuma. Treškārt, ja jābrauc uz bērēm. Ceturtkārt, ja jābrauc parakstīt darījumu ar vismaz četrciparu skaitli. Lūk, mums šķiet, ka vērtība ir dzīvot šeit – laukos.
Jūs ar Ritu kopā smejaties?
Ja nav humora, šeit var sajukt prātā. Ārēji izskatās, ka te ir miers un idille. Patiesībā šeit notiek nepārtraukta darbība, lai pārējiem šķistu, ka te ir miers.
Labi. Un par ko jūs strīdaties? Par mākslu vai par ikdienu?
Es strīdus nepieļauju. Pietiek karot ar pārējo pasauli, lai to visu vēl darītu mājās. Mums abiem ir bijušās pieredzes…
Tava bijusī pieredze, arī keramiķe, dzīvo tepat kaimiņos.
Un vienlaikus esam arī tik tālu. Tev arī jāsaprot, ka neesmu bijis nekāda Dieva dāvana. Līdz kādiem piecdesmit gadiem es ļoti daudz lietoju alkoholu. To visu papildināja pastiprināta erotomānija. Šņabis, meitenes un ģitāra. Kura laulība to var ilgstoši paciest?
Kas tev lika mainīties?
Pašsaglabāšanās instinkts.
Bija pārāk slikti?
Drīzāk pārāk labi. Dienā varēju izdzert jau divus litrus ļoti laba alkohola. Ja no rīta neieņēmu 250 gramu, bija sajūta, ka gaidāms letāls iznākums. Pēc tam sākās konsultācijas ar ārstiem, kā no tā visa atbrīvoties. Paralēli šādam dzīvesveidam rodas arī blaknes – visas lietas dzīvē iet uz leju, visi tevi grib izmantot. Tādos brīžos parādās cilvēku būtība. Krietni mainās arī draugu un paziņu loks.
Dzeršanu atmeti vienā dienā?
Oi, nē. Tas bija ilgu gadu posms. Es uz to gāju lēnām. Lai to izbeigtu, ir jāgrib.
Kāda ir dzīve abstinencē?
Brīnišķīga. Saka, ka smadzenes neatjaunojas. Es varu pateikt, ka smadzeņu darbība atjaunojas gan. Tagad man ir pilnīgi cita dzīves uztvere. Uz daudz ko es skatos kritiskāk, jo parādījušās labākas analizēšanas spējas. Ir parādījusies spēja ātrāk domāt. Un vēl es tagad spēju no daudz kā atteikties – manā ikdienā nav lieku darbību.
Zini, kuriem večiem ir visbriesmīgāk? Tiem, kuriem dzīvē nav mērķa. Krieviem ir tāds vārds – bezģeļņik. Tas ir cilvēks bez savas nodarbes, aizraušanās, hobijiem. Bet, ja tev ir lieta, ar ko tu aizraujies un ej uz priekšu… Mans mērķis bija kristālu glazūra keramikā. Līdz tam es par to tikai sapņoju. Izdzerot četrus šņabjus dienā, ir pagrūti, ko tādu realizēt (smejas).
Tu sevi atradi jaunradē.
Tas ir interesants stāsts, kā es pie tā nonācu. Proti, redzot, kas notiek Latvijas keramikā, man gribējās kaut ko kardināli mainīt. Un tagad es atkal esmu jauna sākuma priekšā. Es apvienošu augstās temperatūras akmens masu ar reducēšanu krāsnī. Redukcijas rezultātā spēlēsies baltais, melnais un sarkanais.
Kristālu glazūras tehnoloģija prasīja lielu ieguldījumu?
Jā! Mālu piecu tonnu apmērā mēs ar vienu igauņu kolēģi iepērkam no Vācijas. Ar latviešiem grūti ko kopīgu sarunāt, viņi uzreiz grib uzvārīties par vismaz simts procentiem.
Tad jau tu visdrīzāk savus darbus nedod realizācijā amatnieku veikaliņiem.
Nē, jo man nav vienalga, kur manus darbus izliek. Tas ir pirmais noteikums. Mani darbi nedrīkst stāvēt kopā ar kaut kādām parpalām. Nekādā gadījumā. Vienīgais tirgus, kurā var piedalīties, ir Brīvdabas muzeja gadatirgus. Pagājušogad es saņēmu apbalvojumu par labāko ekspozīciju un šogad varu tirgoties bez dalības maksas. Viss pārējais ir balagāns, kur vari aizbraukt ar lieliskiem darbiem, bet tevi noliks starp vīriem, kuri tirgo putraimdesas.
Ja es neievērošu savu pirmo noteikumu, mana latiņa nokritīs zemē. Es to nevaru atļauties. Tad jau labāk lai cilvēki brauc pie manis vai seko man feisbukā. Pasaule ir mainījusies – cilvēkiem vairs nav vaļas staigāt pa izstādēm un apmeklēt tirgu. Ja es feisbukā vienā dienā varu savākt 400 laiku, tad tas ir lieliski, jo 400 cilvēku izstādē pat ar koku neiedzīsi.
Starp citu, par feisbuku man ir viens stāsts. Mums bija sens sapnis, uztaisīt izlietni dušas telpai ar baltiem kristāliem. No rīta, mazgājot muti, var skatīties kristālos, kas ūdenī palielinās. Es uzvirpoju izlietni, bet tā manas lielummānijas dēļ sanāca par lielu. Stundas laikā es šo izlietni pārdevu internetā. Feisbukam ir liels spēks.
Kā tev pašam šķiet, kāpēc cilvēkiem patīk tavi darbi?
Gan jau visiem nemaz nepatīk. Bet tiem, kam patīk… Grūti pateikt. Ja man viss patiktu, es neko nepārdotu (smejas). Bet, ja nopietni, visam ir sava cena. Šajā ziņā esmu prostitūta. Darba cena veidojas no rezultāta – cik darbs ir veiksmīgs un zināmā mērā neatkārtojams. Ja zinu, ka darbu būs grūti atkārtot, cena būs augsta.
Es reiz uztaisīju paplāti, kuru gribēju paturēt savam fondam. Taču paņēmu šo darbu līdzi uz Brīvdabas muzeja gadatirgu. Uzliku ļoti augstu cenu ar domu, ka darbs paliks pie manis. Taču to nopirka pirmo. Pircējs bija kāds sabiedrībā zināms žurnālists. Nebūtu korekti, ja atklātu viņa vārdu. Bet viņš ir regulārs pircējs.
Kādi cilvēki vēl ir tavā klientu lokā?
Žurnālisti, ārsti, advokāti, bijušie ministri, arī krievu inteliģence un, protams, arī vienkāršie ļautiņi. Es priecājos, ka man nepieder ne viesu nams, ne restorāns, kur ciemiņus neizvēlas. 99% cilvēku, kuri iebrauc pie manis, ir forši cilvēki.
Šo gadu laikā vairāk esi iepazinis mālu vai sievietes?
Sievietes dzīves laikā riktīgi nemaz nevar iepazīt. Viņas var pieņemt vai nepieņemt, bet saprast es atsakos. Pirmo es iepazinu mālu. Mēs pirmo reizi tikāmies, pirms vēl es atskārtu, kas ir sieviete. Reiz bērnībā es vandījos gar jūru. Krasti šur tur bija stāvi un māla atsegti. Man gribējās tur paknibināties. Uzlīdu stāvajā krastā un diezgan sāpīgi nojaucos zemē. Tāda bija pirmā iepazīšanās ar mālu (smejas). Neesmu podnieks, kas savu arodu pārmantojis no iepriekšējās paaudzes, kā tas ir Latgalē.
Bet cik daudz kopīgā ir mālam un sievietēm?
Kopīga ir plastika, līnija, proporcijas. Arī grācija. Savukārt atšķirība ir tajā, ka māls nerunā, bet sieviete runā. Mālam nevar paprasīt – kā tevi uztaisīt?
Bet, zini, tu uzmanies no sievietēm, kas rada vainas apziņu. Ar tādām tu neielaidies. Tā viņas nostiprina savu varu.
Tāpēc arī, atskatoties vēsturē, sākušies daudzi kari. Viņas pilina un pilina, līdz veči pavelkas un sāk karot.
Tu vari pateikt, kas tevi dzīvē ir mainījis?
(Domā un bungo ar pirkstiem pa pelnu trauku.) Nu, tas pats pašsaglabāšanās instinkts, par kuru runājām. Varbūt skanēs banāli, bet gribas skaisti novecot un baudīt.
Es ar baudīšanu saprotu vīna dzeršanu. Ko ar šo jēdzienu saproti tu?
Šobrīd mēs sēžam, sarunājamies, un es to izbaudu. Arī komunikāciju var izbaudīt. Baudīšana ir jāizstrādā, un ir jāmāk noķert kaifu. Kad mēs ar Ritu ceļojām pa Austriju, šoferītis mūs nodēvēja par baudītājiem. Mēs, iebraucot mazpilsētiņās, centāmies atrast kādu mazu kafejnīciņu, iekārtoties un baudīt kafiju un skatu. Tā mēs baudījām arī Ērgļa ligzdu. Tur bija jauks iekārtojums. Tu sēdi ar egļu galotnēm vienā līmenī un malko kafiju.
Kad biju pavisam mazs, mani pirmo reizi aizveda uz jūru. Pēc ģeometrijas un fizikas likumiem, kad esi mazs, skatoties uz jūru, tev šķiet, ka priekšā atrodas taisns, milzīgs kalns, kurš aiziet kaut kur augšā. Tagad, esot pie jūras, mēdzu notupties un paskatīties uz jūru tā, kā toreiz.
Eksistenciāli… Mēs šo sarunu iesākām ar eksistenciālu jautājumu, un gribas to tā arī nobeigt. Saki, kā tu izturies pret to, ka dzīve uz zemes nav mūžīga?
Pilnīgi reāli. Bet, ja atklāti, tad es nebūtu gatavs pēc kādas pusstundas nomirt (ilgi smejas).
Es savulaik viesojos Luksemburgā, bet nakti pavadīju Briselē, kur man parādīja, kādi ir mājā dzīvojošo ļaužu mazdārziņi. Dārziņi bija ļoti sakopti, man tas atgādināja Skultes kapiņus. Daudzi mūsu cilvēki pēc gadiem septiņdesmit tā vietā, lai apmeklētu kādu koncertu vai izrādi, dodas uz kapiem. Viņiem rokā ir grābeklītis, un viņi apkopj kapiņu gan vienam, gan otram. Daudzi to dara ar baigo kaifu. Man vēl nav septiņdesmit, un es to neizprotu.
