Rīga +16°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
6
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kad sākās tava aizraušanās ar pirti?
Par pirti manā dzīvē jāpateicas mammai. Viņa bijusi iesaistīta daudzos lielos manas dzīves notikumos. Kad biju sešpadsmit septiņpadsmit gadu vecs, mamma ar draugiem gāja uz pirti un pēc tam stāstīja, cik tur forši. Visbeidzot viņa mani pierunāja atnākt līdzi. Tā bija pirmā reize, kad mani nopēra. Pilnīgs kosmoss. Atceros, nākamajā dienā pamodos un joprojām jutos fantastiski. Kopš tās reizes pirtī gāju regulāri un sāku arī pērt. Mani pēra mazāk. Galvenokārt to darīju es.
Kāda ir tava pēršanas tehnika?
Man patīk ritms, līdz ar to es saku, ka man patīk pērt muzikāli. Bet tas nenozīmē, ka peru pēc izdomāta algoritma – desmitreiz pa kājām, piecreiz pa dibenu un desmitreiz pa muguru. Es peru, kā aiziet… Pēriens var būt maigāks, stiprāks, vairāk koncentrēts uz vienu vietu. Nekad nezinu, kā būs šoreiz.
To, kā pērsi, nosaka tavs garastāvoklis?
Man pirtī dzīvo pirts gariņš. Es to saku pilnīgi nopietni. Par to liecina fakts, ka pirts ikreiz iekuras citādi. Vienreiz tā ir karstāka, citreiz ne tik ļoti. Iesākumā par to pārdzīvoju, taču laika gaitā sapratu, ka pirts iekurinās tā, kā vajadzēs tam, kurš nāk uz pirti. Pirtī mans uzdevums ir vienkāršs – mazgāt, tīrīt, nest malku un vicināt slotas. Izmantoju reiki praksi – dziedināšanu caur rokām. Galvenā doma ir tāda – es augstākam spēkam lūdzu, lai tas vada procesu. Esmu tikai mašīna, kas pilda funkcijas, – manā pirtī vadītājs ir cits. Mašīnai mēs paldies nesakām. Līdz ar to es sev neņemu ne labo, ne slikto. Proti, ja cilvēki saka man paldies, es šo paldies nododu tālāk. Vairākas reizes gadījies, ka cilvēks pasaka paldies, un es sev par to uzsitu uz pleca. Tas vienmēr beidzies ar galvassāpēm, sliktu dūšu un vemšanu. Lepnums ir vislielākais ienaidnieks. Lepojoties visi tavi nopelni aiziet pa nullēm. Pēc pēršanās es vienmēr saku paldies pirtiņai, ka viņa mūs uzņēma, paldies, gariņam, ka viņš mūs sagaidīja, un, paldies, Mārai, Laimai un Dieviņam, kas to visu darīja.
Cilvēki arī pirtī ir dažādi – ar vienu ir viegli, ar citu grūtāk.
Ir arī tādi, kuriem gribas uzšaut stiprāk?
Dažkārt gadās. Piemēram, uz lāvas apguļas smalka meitene, kuru vajadzētu pērt maigi, tā – cik, cik, cik, cik, cik, taču manas rokas sāk zvetēt. Lai gan man par savu rīcību metas neērti, saprotu, ka tā tam jābūt. Vai arī citreiz jāper vecis un šķiet, te būs vajadzīgs spēks, bet rokas sāk darīt ko citu, apstrādā viņu kā trauslu meiteni, par ko viņš pēc tam vēl pasakās, jo, izrādās, tieši tā viņam gribējies.
Laikam ritot, esmu pieņēmis, ka dzīvē viss var notikt arī citādi, un tas nebūt nebūs sliktākais variants. To man ir mācījuši bērni – ne vienmēr jānotiek tā, kā paredzēts.
Kā tava sieva reaģē, zinot, ka ikdienā pirtiņā per kailas dāmas?
Šis jautājums interesē daudzus. Man ir pārāk skaista sieva, lai… Citi pirtnieki saka, ka viņiem ir vienalga, kas tur guļ. Man tā nav. To es nevaru noliegt. Bet es uz ķermeni neskatos ar iekāri. Vienlaikus nevaru noliegt, ka prāts mēdz konstatēt – uz lāvas guļ skaists ķermenis. Bet tas arī viss. Es tajā brīdī domāju par to, ka manā priekšā guļ cilvēks, kuram varu palīdzēt iemīlēt pirti un atpūsties citādi. Ne visi pirtī iet kaili. Tāpēc saku – ej pirtī tā, kā jūties ērti. Gribi vilkt peldkostīmu vai kreklu – velc. Galvenais – justies ērti, lai nav jādomā, kā izskaties.
Tūdaļ svinēsim vasaras saulgriežus. Kādas pirtsslotas šajā laikā jāgriež?
Slotas jāsien, kad tas iespējams, no tā, kas mežā nobriedis un pieejams. Manuprāt, to, kas saistīts ar pirti, ir svarīgi veikt bez fanātisma. Tāpēc es, piemēram, neieciklējos uz slotu siešanu rasā. Siltā laika dēļ uz saulgriežiem varēs siet visu veidu slotas – gan zāļu, gan koku. Galvenais ir siet tādu slotu, kādu pats gribi, un neklausīties tajā, kāda enerģija no katra koka nāks. Ar tukšu galvu jāiet mežā griezt slotas.
Tev ar citiem pirtniekiem domas saskan?
Ar dažiem saskan. Es mēdzu būt kategorisks. Piemēram, manā pirtī alkoholu pat ienest nedrīkst. Un mana pārliecība attiecībā uz pirti ir tāda, ka jādara tā, kā jūti, nevis tā, kā kāds izdomājis. Dažkārt pasniedzu meistarklases, kurās ierādu, kā pērt. Mana doma ir parādīt, kā to var darīt, nevis kā darīt. Cilvēkam pašam ir jāatrod savs piegājiens.
Un vēl pirtī nevajag apkrauties ar likumiem – nu nav obligāti jābūt deviņu ziedu slotai vai avota ūdenim pa rokai.
Pirtī iešanai jābūt ar pozitīvu zīmi, un to var panākt tad, ja viss notiek viegli.
Sarunai izvēlējies sēdvietu ar skatu pret durvīm. Vai zini, ka šī neapzinātā rīcība mums, vīriešiem, saglabājusies kopš akmens laikmeta, kad vīrietis bija tas, kurš uzmanīja ieeju alā un sargāja savu ģimeni?
Ļoti loģiski. Par to zināmā mērā runā arī vastu shastra – vēdiskās arhitektūras principi, kuri nosaka, kā telpā piesaistīt pozitīvo un atvairīt negatīvo enerģiju. Es šos principus pārvaldu, un man patīk atbilstoši tiem plānot un pārplānot dzīvojamās telpas.
Kad hiromanti skatās manas plaukstas, viņi parasti iesaucas: «O, nē! Labāk atnāc kādu citu dienu…» Man dzīvē ir paveicies. Es daru tikai to, kas man sagādā prieku. Un es nedaru neko no tā, kas man nepatīk.
Pirms ko dari, izsver, vai tas būs gandarījuma vērts?
Nē, jo viss vienkārši notiek. Starp citu, tikko man bija tikšanās vienā pirtī, kurai, iespējams, palīdzēšu augt kā uzņēmumam. Es gribu šo iespēju izmantot. Nekam dzīvē nepieķeros. Kam jābūt, tas būs. Es daru, cik varu, bet ne tik ļoti, ka asinis pa degunu šļācas.
Domu par nepieķeršanos esi aizguvis no budisma mācības?
Es neko no budisma nesaprotu, lai gan budismā ir daudzi principi, kurus ievēroju savā dzīvē. Viss šajā pasaulē nāk un iet, tāpēc no pieķeršanās nav jēgas. Es cenšos pieķerties tam, ko nevar zaudēt.
Interesanti. Ko dzīvē nevar zaudēt?
Vienīgais, ko nevar zaudēt, ir attiecības ar augstāko spēku. Tas ir vienīgais, kurā ieguldot veidojas uzkrājums. Tā ir banka, kura nebankrotēs.
Kas pārvalda tavu banku?
Dievs.
Kurš no viņiem?
Tas lai paliek pie manis. Man ir viegli, jo zinu, ka beigās viss nokārtosies un būs labi. Manī nav stresa. Piemēram, daudzi uztraucas par to, ka nespēs atļauties otru bērnu. Manuprāt, tas ir zināšanu trūkums. Mēs ar sievu apprecējāmies, pirms piedzima bērni. Līdzko sieva palika stāvoklī, mūsu ienākumi palielinājās, bet, kad sieva palika stāvoklī otro reizi, ienākumi palielinājās atkal. Tas notiek dabiski. Dvēsele nāk, tai ir jādzīvo, un, ja tai lemts ēst zemenes aprīlī, tad viņa tās arī ēdīs. Nauda, kurai pie tevis lemts atnākt, atnāks. Tādēļ jābūt ticībai, ka viss būs labi. Ja tu dzīvo tā, ka vari paļauties tikai uz sevi, sākas stress. Kad lietas brūk, viss kļūst slikti. Es dzīvē spēlēju pēc citiem noteikumiem. Es paļaujos un darbojos.
Ģimenē ienākot jaunai dzīvībai, nāk arī jaunas iespējas. Veidu, kā nopelnīt naudu, ir ļoti daudz, atliek vienīgi darīt.
Man visu laiku ir jaunas idejas, un man patīk iesaistīties. Es daru maksimāli daudz, iespējams, tāpēc citi saka, ka pārāk daudz.
Kāda bija tavas dzīves pārliecība, pirms pieņēmi šo?
Austrumu filozofija mani sāka interesēt pirms piecpadsmit gadiem. Preses namā notika Oļega Torsunova (krievu ārsts, rakstnieks un lektors – aut.) seminārs. Pēc pāris lekciju noklausīšanās nolēmu atteikties no apreibinošajām vielām savā dzīvē. Beidzu pīpēt un lietot alkoholu. Lai arī pagājis ilgs laiks, nevaru pateikt, ka pīpēt ir briesmīgi. Ar prātu saprotu, ka to darīt ir ļoti slikti, bet dažkārt mani aicina sajūta – sēdēt, izpūst dūmus… Galvā man tas joprojām ir.
Jau kādu laiku esmu veģetārietis. Taču man ļoti garšo saldumi. Tiesa, to neierobežotu ēšanu esmu samazinājis līdz brīvdienām – tad ēdu visus saldumus, kādus gribas. Arī tam ir iemesli. Proti, vēl pirms gada dēlam saldumi bija brīvi pieejami, un sekas bija atbilstošas – kad aizgājām pie zobārsta, atklājās, ka dēla zobos ir divi caurumi. Līdz ar to nolēmu, ka pats vairs neēdīšu saldumus darba dienās. Proti, šādi rādīju piemēru bērniem. Pēc dažiem mēnešiem Teodors man pievienojās, paziņojot, ka arī darba dienās saldumus neēd.
Ko Torsunovs tādu pateica, ka izmainīji savu dzīvi?
Vārds vārdā nenocitēšu, bet ideja bija… (Domā) Labi, paskaidrošu no citas puses. Es ar draugiem organizēju Saules festivālu. Mūsu mērķis ir parādīt cilvēkiem, ka viņi var atpūsties citādi: nelietot apreibinošas vielas, bet gan sportot, iet pirtī, nodarboties ar jogu, meditēt, dejot, zīmēt, smelties laimi, prieku un relaksāciju darot. Te ir iespēja iegūt jaunus draugus un hobijus. Ar garīgām praksēm gan es festivālā neaizraujos, jo tā ir katra paša izvēle. Toreiz Torsunovs stāstīja arī par cilvēka laimes avotiem – darbu, draugiem, ģimeni, hobijiem un Dievu. Ja tas viss ir līdzsvarā, mēs jūtamies labi. Bet, zini, cilvēki bieži vien laimi grib gūt pa lēto.
Pa lēto un ātri, vai ne?
Jā! Ko tas nozīmē? Cilvēks, kurš piecas dienas nedēļā strādājis, nedēļas noslēgumā grib atslēgties un baudīt, piemēram, vīnu. Tas ir – pa lēto. Pa grūto nozīmē – sportot, doties pie dabas, tikties ar draugiem. Lai to darītu, ir jāiegulda lielāks darbs un jāveido arī attiecības. Nav tik vienkārši, kā baudīt.
Arī miesu var baudīt pa lēto – neveidojot attiecības. Aizved sievieti uz kino un pa lēto tiec pie baudas.
Bet, ja gribi iet grūto ceļu, jāveido attiecības, jāprecas, vakaros jāklausās problēmas… Baigais čakars baudas dēļ, kas, iespējams, naktī nospīdēs.
Pats tolaik pirms Torsunova semināra dzīvoji pa lēto?
Protams! Mans ritms bija šāds: piecas dienas strādāju, divas dienas baudīju, tad svētdien atpūtos no uzdzīves un pirmdien gāju uz darbu. Būtībā visu laiku dzīvoju pa nullēm.
Varētu teikt, ka seminārs sakrita ar dzīves posmu, kurā meklēji atbildes?
Ezoterika man vienmēr ir patikusi. Starp citu, notika interesanta lieta. Pēc katras lekcija izlozēja trīs cilvēkus, kuri tika pie Torsunova uz konsultāciju. Man šausmīgi gribējās pie viņa nokļūt. Loterijās man neveicas, bet otrajā dienā izvilka manu vārdu. Konsultācijā viņš pateica, ka šobrīd mana dzīve rit Saturna ietekmē: periodā, ko dēvē par sada sati. Tas ir laiks, kad dzīve cilvēku piespiež. Šajā periodā jau biju nodzīvojis pāris gadu, un vēl piecus gadus man šādi bija paredzēts dzīvot. Lai gan tas bija skarbs laiks, es to uzskatu par ieguvumiem bagātu periodu, kurā sapratu, ka varu laboties, lai dzīvotu labāk. Jo, kad mums ir labi, mēs ne par ko gaišāku pat nedomājam.
Liela nozīme manās dzīves pārmaiņās ir arī manai mammai. Tolaik vēl dzīvoju pie viņas. Pienāca mirklis, kad viņa teica: «Vai nu tu beidz savu uzdzīvi, vai arī – tur ir durvis.» Torsunovs Latvijā viesojās vēlā rudenī. Pēc semināra ierobežoju savus netikumus, bet ne pavisam. Bija palikuši daži lielie tusiņi, kurus vajadzēja izbaudīt.
Es nolēmu, ka 30. decembrī būs mans pēdējais nopietnais tusiņš. Tagad nu jau 15 gadu nelietoju.
Nesen dzirdēju kādu sakām, ka nelietošana ir radikālisma pazīme.
Kad atmetu, man tiešām piemita fanātisms. Es cilvēkiem pārmetu, jo dzert ir slikti. Es apzinos, ka tad, kad mani bērni pieaugs, arī viņi uzzinās, kas ir alkohols. Ne jau tāpēc metīšu viņus laukā no mājām. Visam jābūt saprāta robežās. Ja vecāki šādu rīcību atbalsta bez iebildumiem un no rīta savam bērnam atnes kaut ko pret paģirām, viņi kļūst līdzatkarīgi. Vīrieši, manuprāt, spēj mainīties tikai (sasit plaukstas) galēji – vai nu jā, vai nē.
Līdz ar dzīvesveida maiņu tavā dzīvē parādījās arī konkrēts mērķis, uz ko tiekties?
Manā dzīvē viss mainījās brīdī, kad piedzima bērni. Līdz bērniem mēs esam daudz brīvāki, vairāk ļaujamies plūdumam. Taču līdz ar tēva lomu sapratu, ka laiku, ko veltu kādam citam, atņemu savai ģimenei, tāpēc daudz striktāk sāku izvērtēt, kur tērēju laiku. Manuprāt, pirmām kārtām enerģija jāiegulda sevī un ģimenē, tikai tad citos. Man patīk pavadīt laiku ar bērniem, un es maksimāli cenšos to izmantot. Pat nezinu, vai spētu aizbraukt uz klintīm viens – bez bērniem. Vismaz vienu ņemu līdzi. Varu atpūsties, maksimums, vienu dienu, un pat tad man vakarā ir škrobe, ka esmu viens. Un vēl esmu sapratis, ka man vairāk patīk iepriecināt citus. Ja ģimene ir laimīga, arī es piepildos. Šī sajūta sasaucas arī ar pirti. Pirtī cilvēks kļūst priecīgs. Ja tā notiek, tā ir liela alga.
Četras dienas nedēļā esi pirtī, brīvo laiku mīli pavadīt ar bērniem, regulāri nodarbojies ar bolderingu jeb klinšu kāpšanas treniņiem… Saki, kurā brīdī tu atrodi laiku sievai?
Es daudz esmu mājās.
Būt mājās un būt pieejamam ir divas dažādas lietas.
Es saprotu. Šis jautājums būtu jāuzdod sievai. Cik varu, tik pieejams esmu. Man ar sievu ir ļoti paveicis. Viņa ļauj būt. Manas sievas Zanes viena no labākajām īpašībām ir tāda, ka viņa saka, ko grib. Ja Zane gribēs parunāties, tā arī pateiks. Mājienu pasaule man nepatīk. Es sievai esmu pateicis – esmu vīrietis, ne īpaši apdāvināta būtne (smejas), un, ja man nepasaka konkrēti, varu arī nesaprast.
Bet varbūt tas, ka vīrietis uzmin bez vārdiem, ko sieviete vēlas, ir svarīgi?
Nezinu. Manuprāt, šis process rada tikai problēmas, jo ne vienmēr vīrietis uzmin uzreiz. Dažkārt tas prasa laiku, un sievietei tikmēr ir jāgaida… Mēs ar sievu esam līdzīgi domājoši. Tajā pašā laikā viņai piemīt ļoti daudz sievišķās, bet man ļoti daudz vīrišķās enerģijas, kas mums ļauj būt kopā viegli.
Kā tu savai sievai palīdzi sievišķo enerģiju vairot un saglabāt?
Es daru to, kas sievai patīk. Veltu laiku, iepriecinu, uzdāvinu ziedus vai rotas…
Tu ļauj viņai strādāt?
– Viņa nestrādā. Tā ir sievas izvēle, kuru atbalstu. Pašlaik varu mūs visus nodrošināt.
Tā ir laba sajūta – apziņa, ka vari parūpēties par visiem?
Man patīk. Būt sievietei mājās ir stipri grūtāk, nekā vienkārši iet uz darbu. Mana ikdiena salīdzinoši ir putukrējums. Kad palieku viens ar bērniem, tad māja ir bardakā. Turpretī sievai izdodas gan bērnus pieskatīt, gan māju uzturēt kārtīgu, gan pagatavot ēst.
Saki, esi manipulējis ar faktu, ka tu esi tas, kurš mājās nes mamutu?
Varbūt ir gadījies, bet tas nav noticis apzināti. Ir ļoti nepareizi domāt – es eju strādāt, bet viņa guļ mājās un neko nedara.
Tieši tas, ko tu saki, nereti vīriešiem izlien strīdu karstumā.
Es noteikti esmu šausmīgi tālu līdz ideālam (smejas), taču cenšos. Man patīk labākais, tāpēc mēģinu to sasniegt.
Iedomājies lokomotīvi, bet aiz tās vagonus ar oglēm. Tu domā, ka lokomotīve velk sastāvu? Nē! Ja nepiebērsim ogles, lokomotīve nekustēsies. Tad ir jautājums – kurš kuru velk? Sievišķā enerģija vīrietim dod spēku, iespējas un entuziasmu, lai rīkotos. Tāpēc būtu aprobežoti domāt, ka esmu kaut ko paveicis. Bez enerģijas es neko neizdarītu. Kā saka viens mans draugs: pacenties vismaz vienu sievieti dzīvē darīt laimīgu.
Deivids Deida savā grāmatā Īsta vīrieša ceļš rakstīja: «Ja vēlies, lai tava mīļotā ir starojoša, vesela, laimīga un spēka pilna, slavē viņu. Tev jāiemācās uzslavēt tieši tās īpašības, kas, tavuprāt, vēl nav īsti uzslavas vērtas.» Manuprāt, tas vīrietim ir ļoti sarežģīts uzdevums.
Es neprotu slavēt tāpat vien. Ja es kaut ko saku, tad tā arī domāju. Dažkārt, kad dēls uzzīmē zīmējumu un parāda to man, es atbildu: «Draudziņ, te vēl jāpiestrādā.» Meitai šobrīd ir divi gadi, man patīk viss, ko viņa rada. Bet, kad viņai būs pieci gadi, iespējams, tā vairs nebūs. Slavēt ne par ko nav pareizi. Par sievu man grūti atbildēt…
Uzslava veido daļu no oglēm, kuras minēji.
Šīs enerģijas daudzums ir atkarīgs no dzīvesveida, no tā, cik ļoti sieviete sevi atdod citiem, cik viņa ir saprātīga un vieda. Atzīšos, man ar uzslavām ir grūti. Man patīk darīt un mazāk runāt. Man nepatīk, ja mani slavē. Mani tas mulsina, un man pašam ir grūti uzslavēt. Sieva saka, ka es mīlestību vairāk izrādu ar darbiem.
Bērnus paslavēt ir vieglāk. Kad mani audzināja, vienmēr zināju, ka vecāki mani mīl, bet neviens man to neteica skaļi. Tagad, kad pats esmu tēvs, daru citādi – es saku. Bet iesākumā teikt labos vārdus bērniem man arī nenācās viegli. Tagad ir viegli. Kad puika piedzima un mēģināju pateikt ko labu, jutu aizķeri sevī, vārdi negribīgi nāca pār lūpām. Šķita – kāpēc man kaut kas jāsaka? Es taču esmu vecis. Tikai lēnām un pamazām es apgāju visus mistiskos uzslāņojumus.
Tavuprāt, cilvēkam ir tikai viens ideālais dzīves partneris?
Mēs visi gribam atrast ideālo. Bet jautājums ir – vai tu to esi pelnījis? Attiecības var gan attīstīt, gan neattīstīt. Man starp draugiem ir tādi, kuri atraduši savu ideālo astroloģisko partneri, taču paiet pāris gadu, un viņi šķiras, lai gan viss it kā bijis labi. Ja vien tas viss būtu tik vienkārši… Dzīvē ir tā – iespējams, neesi atradis savu ideālo, bet tas neliedz attiecības izveidot ideālas. Ir daudz jāstrādā, lai tā būtu. Daudziem nez kāpēc šķiet, ka tikai gultā jāmeklē ideālais partneris. Patiesībā tā ir niecīga daļiņa no visa kopuma. Dzīvē jādzīvo ne tikai gultā. Kompromisi ir jāmeklē.
Pirms gada, kad intervēju tevi žurnālam KLUBS, teici, ka dēls no tevis šad tad dabū pa dibenu. Saki, pats bērnībā esi dabūjis trūkties?
Esmu gan.
Bija patīkami?
Nebija. (Domā.) Bet man jāsaka godīgi, ka citādi nemāku. Mēs ar dēlu samīļojamies, sabučojamies, darām to tiešām daudz, taču es neciešu čakarēšanos brīžos, kad tas ir nevietā. Mēs ar puiku esam ļoti līdzīgi, abi esam aktīvi – skrienam, peldam, braucam ar riteņiem, kopā kāpjam klintīs. Līdz ar to mums kopā ir viegli. Nav tā, ka mans dēls pēc dabas ir ļoti maigs un dabūšana pa dibenu viņam nozīmē dziļu pārdzīvojumu.
Lai vīrietis dzīvotu piepildītu un laimīgu dzīvi, tai jābūt mērķtiecīgai. Saki, kāds ir tavs mērķis?
Man ir pienākumi – būt par vīru, tēvu, draugu un dēlu. Protams, pastāv jautājums, vai mani pienākumi var būt mans mērķis. Tomēr man ir viens ģenerālmērķis – nepiedzimt uz šīs zemes vēlreiz. Ticu, ka mēs esam dvēseles. Dvēseles barība nav skatīties televizoru un apēst garšīgu hotdogu. Dvēseles barība ir lūgšanas, meditācija un garīgas grāmatas. Šobrīd galvenokārt esmu pievērsies pienākumam pret sabiedrību un mazāku vērību pievēršu garīgajai izaugsmei. Zinu, ka šajā ziņā man vajadzētu darīt vairāk, piesēsties un sakārtot to. Mana dzīve ir skrējiens, un galvā visu laiku sēž doma par garīgās pasaules sakārtošanu. Vienlaikus domāju, ka paspēšu to izdarīt, taču jāatzīst – šī doma manī sēž jau gadus desmit… Materiālā ziņā šo gadu laikā esmu audzis, man ir sieva, divi bērni, bet garīgā ziņā esmu tur, kur biju. Varbūt pat nokrities nedaudz zemāk.
Kā vienu no pienākumiem minēji draugus. Tev ir daudz draugu?
Man patīk teiciens: «Labāk simts draugu, nekā simts rubļu.» Zinu, ka man ir draugi, pie kuriem varu vērsties. Ar katru no viņiem man ir savas attiecības. Lai draugi būtu, jāiegulda darbs. Attiecības man ir ļoti svarīgas. Man patīk cilvēki. Neesmu tas, kurš mīl vientulību un klusumu. Patīk braukt ciemos un uzņemt ciemiņus. Kā jau Viesturs – tas, kas tur viesus (smejas).
Viestur, tev būtu liela vilšanās, ja dzīves beigās atklātos, ka nekā no tā visa, ko iztēlojies, nav? Nav ne dvēseles, ne iespējas pārdzimt vai nepārdzimt. Izrādītos, ka mēs esam vien evolucionējuši mikrobi ar spēju runāt un domāt.
Man ir grūti pat iedomāties, bet noteikti tā būtu ļoti liela vilšanās. Jo ticība, ka ir kaut kas augstāks, kas par mani rūpējas un aizsargā, manī ir ļoti stipra. To es jūtu un bieži par to pārliecinos ikdienā.
