Sarunā ar žurnālu Ieva Kristīne Pāže atzīst, ka vēl nesen zālītes uzpīpēšana viņai bijusi neatņemama mākslinieces ikdienas sastāvdaļa. «Kādu laiku man šķita, ka, arī uzpīpējot zāli, varu lieliski funkcionēt. Bet
nonācām tik tālu, ka Didzis man uzdeva lielo jautājumu: es vai zāle?
Un manās sajūtās atbilde bija: kā, man vajag savu zāli! Man likās, ka zāles smēķēšana ir mana identitāte.
Bija pat draugi, kuri teica: tev tā piestāv, tā ir daļa no tavas personības!» sacīja Kristīne.
Uz mīļotās kaitīgo ieradumu Didzis nespēja vienaldzīgi noskatīties – mūziķi pat sākušas mākt bažas, ka Pāžes aizraušanās vienā brīdī var abus izšķirt. «Ja otrs cilvēks blakus dragā, tad ir brīži, kad liekas – klau, varbūt šo vajadzētu mazāk. Tad sadusmojies, bet tā dragāšana turpinās, un, protams,
kādā brīdī ir jautājums: kur šis viss ved?
Var jau sev iestāstīt, ka māksliniekam, lai taptu baigā māksla, visu laiku jāpīpē zāle, bet man šķiet – tas ir absolūti novecojis stāsts, mūsdienās labākais mākslinieks ir tas, kurš ir ar skaidru galvu, labā fiziskā un mentālā formā un var rūpēties par sevi,» tā Bordo.
Pāže zālīti lietojusi trīs, četrus gadus, taču par atmešanu aizdomājusies, kad sapratusi, ka Didzis to nepieņem. «Sapratu, ka, esot mākonī, bēgu no savas realitātes. Kļuva žēl sevis. Tajā laikā dzīvojām laukos, un es noteicu sev mērķi – desmit dienas nesmēķēšu. Un, desmit dienas nodzīvojusi bez zāles, sapratu – baigi interesanti,» atklāj mūziķe. «Bet pagāja mēnesis, tad pusgads.
Man bija rituāls – kad gribējās uzsmēķēt, iededzu brīnumsvecīti,
tas bija veids, kā aizstāju sliktu ieradumu ar kaut ko nekaitīgu.»
Atklātu interviju ar mūziķu pāri lasi žurnālā Ieva un digitāljā žurnālā Santa+!